Urbānās ainiņas

Te es reizēm ierakstīšu kaut ko uz ielas, veikalā, sabiedriskajā transportā u.tml. vietās pamanītu, kas man attiecīgajā brīdī ir šķitis padalīšanās vērts. Īsas, nesaistītas ainiņas.

  • 11/7/12
Pēc apmēram 20 gadus ilgas pārvietošanās tikai uz savām divām vai auto četrām (neskaitot pāris retas izņēmuma reizes uz zirga četrām, piemēram) nupat būs pagājušas nedēļas divas daudz maz aktīva riteņbraucēja statusā, ar vidējo riteņbraukšanas biežumu ik pārdienas, un sakrājusies kaudzīte pārdomu šajā sakarā.
Es saprotu, kāpēc “trotuāra džigiti” (riteņbraucēji, kas nesas pa trotuāru pamatīgā ātrumā) pirms garāmnešanās nebrīdina gājējus ar zvanīšanu – neatbalstu šo praksi, bet saprotu, ka gājējs spēj no pārsteiguma palēkties kritisko pusmetru uz nepareizo pusi. Bet kādēļ par apdzīšanu nepabrīdināt kolēģi riteņbraucēju, kurš brauc pa to pašu trotuāru tajā pašā virzienā, tikai lēnāk? Es nelēkšu to pusmetru nekur, tikai varbūt nemēģināšu apbraukt, piemēram, peļķi, lai attiecīgo džigitu nejauši nenotriektu.
Un vispār, varbūt tomēr trotuārs ir domāts tiem, kas pārvietojas apmēram gājēja ātrumā vai tikai nedaudz ātrāk?
Zvaniņš ir kritiski nepieciešams aprīkojums. Skaļš. Pret gājējiem, kas ar telefonu pie auss lēnīgi meandrē pa visu trotuāra platumu.
Pieķēru sevi, ka, braucot ar riteni, satiksmes noteikumus ievēroju pedantiskāk nekā pie auto stūres vai kājām. Šķiet, vairumam riteņbraucēju ir otrādi, vismaz sarkana gaisma luksoforā nudien ir tikai priekš citiem.
Uz Valdemāra ielas veloceliņa ir daudz vairāk gājēju nekā uz blakus esošās trotuāra teritorijas. Toties ielas otrā pusē, kur veloceliņa nav, ir daudz vairāk riteņbraucēju nekā uz veloceliņa.
Vistaisnākais ceļš vienmēr ir pa bruģētu ielu 😀 Vismaz mani interesējošajos maršrutos.
Visbīstamākais objekts uz ielas ir sabiedriskā transporta pietura, neatkarīgi no tā, vai brauc pa ielu vai pa trotuāru. Šķiet, tuvojoties pieturai, redzes leņķis līdz šim vienīgajam objektam sašaurinās gan sabiedriskā transporta līdzekļu vadītājiem, gan šos transporta līdzekļus gaidošajiem pasažieriem.
Un sveiciens tiem diezgan daudzajiem šoferīšiem, kuriem šķiet, ka riteņbraucējs ar riteni pie rokas uz gājēju pārejas nav gājējs!
.
P.S. Es zinu, ka dejotājs slikts, bet man tomēr šķiet, ka savstarpējā saprašanās starp autovadītājiem, riteņbraucējiem un gājējiem jūtami pieklibo, un man joprojām šķiet, ka bieži vien pie tā ir vainīgi paši riteņbraucēji.
P.P.S. Zirgiem, kas mīl sper, ir pieņemts astē iesiet sarkanu banti. Vai nav kāda vispārēja pazīšanās zīme par sevi ne pārāk pārliecinātiem riteņbraucējiem? :)
  • 26/1/12
Šī nav šodienas ainiņa, bet tēma pēdējās dienās aktualizējusies.
Braucu es pa Piedrujas ielu no Cenukluba puses. Kā zināms, tur ir luksofors, un tālāk apmēram kilometrs taisnas ielas, divas joslas katrā virzienā, sēta pa vidu, neviena krustojuma ne gājēju pārejas. Atļautais ātrums – protams, 50 km/h. Kā pirmais no luksofora braucu, tā arī aizbraucu, spidometrā īpaši neskatoties, līdz mans “iebūvētais radardetektors”, uzticamais sabiedrotais “čujs un ņuhs”, piebikstīja man un es tajā ieskatījos – bez nolūka kaut kur steigties bija izdevies ieskrieties līdz gandrīz 70 km/h “šiltē”, kas dabā būtu ap 60 km/h. Ļaunais ātruma pārsniedzējs piebremzēja, un tur jau tas arī bija – viens no pirmajiem fotoradariem manā autobraucēja karjerā. Tā kā “čujs un ņuhs” bija piebikstījis laicīgi, mani nenofotografēja un es ar interesi vēroju, kas notiks tālāk.
Auto plūsma aiz manis sabremzējās līdz ar mani, godīgi pabrauca garām fotoradaram un sāka ieskrieties un mani apsteigt. Pa to laiku vientuļais kilometrs ielas sāka beigties, iestājās gājēju pāreja, reti riebīgais krustojums ar Vietalvas ielu un vēl viena gājēju pāreja, un to visu no fotoradara briesmām vaļā tikušie autovadītāji forsēja ar krietni pamatīgāku ātrumu nekā man tas liktos loģisks. Loģiski taču būtu pabraukt drusku ātrāk tukšajā ielas posmā un piebremzēt pirms pārejas, ne tā?
Saki lūdzu, cienījamais lasītāj – vai man vienai šķiet, ka to radaru daudz vērtīgāk (no satiksmes drošības viedokļa, protams) būtu nolikt metrus 300 uz priekšu, pie gājēju pārejas? Un varbūt pat uzlikt zīmi (70) tajā kilometrā nekurienes? Protams, peļņa no radara kristos pamatīgi, jo ātrāk par 70 km/h tur brauc reti kurš, un pāri divām pārejām un krustojumam arī īpaši neviens nelido.
  • 22/9/11
Šorīt pie darba vārtrūmes kāds bija noparkojis moci, kuram uz purna bija bildīte – cilvēks ar pliku pēcpusi, pagriezis minēto ķermeņa daļu pret skatītāju, un uzraksts: “Skaties, deputāt! Divreiz!”
  • 21/9/11
Gāju pa Brīvības ielu, domāju domas dziļas, bet autopilots lasīja izkārtnes. Izlasīja – “Somu remonts”. Es sāku domāt – kas nez tiem somiem saplīsis, un kā nez šamos tagad remontēs – kaut gan nē, drīzāk paši somi te kaut ko remontē, bet ko tad?
Daždesmit metrus tālāk autopilots atrada izkārtni “Zelts, sudrabs, uzkopšana”. Tad sapratu, ka šī izklaide pagaidām jāatmet.
  • 30/8/11

Šorīt nācu uz darbu pa nedaudz neierastu maršrutu, un rīts bija piedzīvojumu pilns. Vispirms man garām pabrauca viena no dīvainākajām parādībām, kādas savā mūžā ir gadījies redzēt. Brīvības iela tobrīd bija tukša (brīdis, kad kvartāla abos galos deg sarkanais), un pa to pret spalvu aizbrauca… tante uz skrejriteņa. Īsta tante, uz gadiem 75, gariem, sirmiem, divās bizītēs sapītiem matiem, garā linu kleitā. Uz skrejriteņa. Kamēr savācu zemē nokritušo žokli un atcerējos par kabatā esošo telefonu ar fotoaparātu, tante jau bija gabalā.

Pēc šī skata mana pārlasīšanās pāris mājas tālāk jau bija sīkums. Veikala nosaukums “Apati profi” man izlasījās kā “A pati proti?” – labākais, ka skatlogā visādi priekšauti un tamlīdzīgi piederumi. Vēl dažus skatlogus tālāk manā redzeslokā nokļuva vīrieša manekens, tērpts tikai ap gurniem apsietā dvielītī, bet uzraksts skatlogā vēstīja, ka šeit esot “Preces jaundzimušajiem”. Laikam jau mūsdienās stārķi, kas aizlaižas, tikko “atnesuši bērnu”, vairs nav problēma – tēti jaundzimušajam var arī nopirkt. Tērptu dvielītī.

  • 25/8/11

Nācu šorīt uz darbu, un metrus desmit man aiz muguras slāja trīs krieviski runājoši puiši, apmēram manos gados vai drusku jaunāki. Katram rokā pa plastmasas alus pudelei. Apsprieda, šķiet, iepriekšējā vakara piedzīvojumus, skaļā balsī, dzirdēja visa iela un piespiedu kārtā arī es. Un godīgi – es nesaprotu, kādēļ teikumā, kurš sastāv no pieciem vārdiem, ir nepieciešami trīs bļaģ. Un tas bija absolūti maigākais epitets, kas rotāja šo sarunu par spēļu automātiem un alus izvēli Rimi. Nepārprotiet – es neesmu svētā un reizēm lamājos. Arī krieviski. Trāpot ar āmuru sev pa pirkstiem, piemēram. Bet par šo dabas parādību laikam turpināšu brīnīties visu atlikušo mūžu.

  • 21/8/11

Braucot mājās no Rīgas svētkiem, pilnā trolejbusā ievēroju divas kundzes. Abām ap gadiem 75 vismaz, abas uzcirtušās elegantos kostīmiņos, pieskaņotās cepurēs ar puķēm. Noceļu savu neesošo cepuri viņu priekšā – goda vārds, man mēle neceltos viņas par tantiņām nosaukt. Es arī gribētu, kad pienāks laiks, novecot ar tādu eleganci.

  • 28/7/11

Šorīt pa ceļam uz darbu iegriezos bulkotavā (Mārtiņa beķerejā uz Brīvības / Bruņinieku stūra). Rindā stāvot, ilgi prātoju, vai gribu ķiršu vai persiku maizīti. Pēdējā brīdī izvēlējos ķiršu un to arī paprasīju pārdevējai. Pārdevēja piegāja pie paplātēm un no visiem 30+ bulciņu veidiem kļūdaini ielika man persiku maizīti. Telepāti, sasodīts.

4 thoughts on “Urbānās ainiņas

  1. Papildināšu Modri. Gunta gatavo brīnišķigu Ungāru aso boršu, bet varbūt soļanku (nu pa vidu kaut kas). Nu dikti garda. Un pildītie zaļie pipariņi… Aktīviste nacionālajos jautājumos.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *