Kā mēs uz Siguldu… neaizbraucām

Pirmajā laivu braucienā vecāki mani paņēma līdzi, kad man bija gadi septiņi, un jau kopš tās reizes man vienmēr ir paticis laivot. Laivot “plezīra” izpratnē – vasaras vidū, siltā laikā, pa pietiekoši strauju upi, lai nebūtu jāpārpūlas airējot, labā kompānijā pavadot dienu uz ūdens un nakti pie ugunskura. Man patīk arī straujāki ūdeņi, jā, tomēr vismaz pie mums straujie ūdeņi parasti ir arī visai pavēsi, tāpēc Amatu nākamo reizi braukt es pieteicos tad, kad to varēs darīt jūlijā (reti, bet gadās arī tādas reizes). Bet šis stāsts nav par Amatu.

Dažādās kompānijās ir izbraukāts diezgan pieklājīgs skaits Latvijas upju, bet manā kolekcijā iztrūka “klasika” – Gauja, Daugava un Salaca. Vīrs, arī gana izlaivojis visu pēc kārtas, nolēma šo faktu kaut daļēji labot un paziņoja – braucam Gauju! Continue reading

Miglainā Albiona, 3. diena

No rīta mostamies diezgan vēlu un negribīgi, ilgi brokastojam, dušojamies un pakojamies, kā rezultātā izvācamies no viesnīcas tikai ap desmitiem. Esam nolēmuši vēlreiz iegriezties Veikfīldā un apmeklēt vakar redzēto lielveikalu – spiedīgākā vajadzība ir atmiņas karte fotoaparātam, esam gandrīz izdzēruši arī  limonādi, un vispār vajadzētu salasīt kaut kādas nebūt piknika pusdienas – dienas plānā ir gājiens uz ūdenskritumu, un kur gan vēl labāku pusdienošanas vietu mēs varētu izdomāt? Continue reading

Miglainā Albiona, 2. diena

Nākamās – ceturtdienas – rītā mostamies agri. Priekšā gara, visai piesātināta diena – mums jāizvācas no viesnīcas, jāsabildē lidmašīnas, jādabū nomas auto un jāaizbrauc līdz Veikfīldai, kur rezervētas nākamās naktsmājas – tas ir kādi kilometri 80, otrpus Peak District. Apēdam apēdamo, izmetam tukšo, sakrāmējam visu somās un dodamies. Continue reading

Miglainā Albiona, 1. diena.

Tātad 24. septembra krietnā pievakarē esam lidostā, izejam drošības kontroli, aizpildam “Ierodies lidostā laicīgi” loterijas anketu, nopērkam mazu pudelīti ūdens zelta cenā (ja godīgi, man arvien vairāk liekas, ka drošības noteikumi par šķidrumu pārvadāšanu rokasbagāžā ir domāti tikai dzērienu pārdevēju peļņai tax-free zonā), tuvplānā parādam sīkam, kas notiek ar lidmašīnu uz zemes (tieši pie loga, kur tobrīd stāvam, piebrauc Ryanair un izpilda visas procedūras), un tad diezgan laicīgi dodamies uz savu izeju. Nokāpjam pa kāpnēm… un nonākam nelielā ellītē. Continue reading

Tīģera medības

Uzreiz jāatzīmē, ka lielais, strīpainais kaķis (manā personā) šoreiz bija mednieka, ne potenciālā upura lomā.

* Disklaimeris (atmāšanās no atbildības, tā teikt). Stāsts satur samērā grafiskas pārdomas par gaļas kā pārtikas produkta ceļu līdz ikdienā pierastajai formai, tāpēc tos, kuriem šis process ir pieņemams tikai aiz slēgtām durvīm un tumsā, lūdzu tālāk nelasīt. Pretenzijas netiks pieņemtas. * Continue reading

Kā mēs zvērīgi golfu spēlējām, turpinājums.

Drīz pēc iebraukšanas Cēsīs Enj vēsta – nākošajā krustojumā pa labi. Atrodu ielas galu ar visu “dodiet ceļu” zīmi un taisos jau griezties, kad Enj mani aptur – es taču teicu – krustojumā! Interesanti gan, kas tad būtu šis? Izrādās, ka par krustojumu šobrīd kvalificējas tikai tāda ceļu satikšanās vieta, kur perpendikulārais ceļš aiziet uz abām pusēm, turklāt ir pietiekami liels. Mazliet saīgstu, jo iestājies neliels pagurums, kāju uz gāzes pedāļa ik pa brīdim sarauj krampji un vispār pienācis tas brīdis, kad gribas mājās – man tāds iestājas apmēram katrā pasākumā. Nākošā punkta meklējumi mūs noved pie izskalotas caurtekas, kur es noteikti atsakos pat domāt par to, ka varētu divus ūdeņu izgrauztos caurumus varbūt tomēr forsēt – tas nebūtu viegli arī pilnizmēra džipam, bet mēs tomēr braucam ar sēdinātu ģimenes limuzīnu. Stūrmaņi saķīvējas par to, kas būtu tālāk darāms un par to, kāda karte labāka – svaiga, bet rupja vai smalka, bet veca. Ļauju viņiem ķīvēties, izkāpju un staigāju apkārt auto, mēģinot kaut mazliet izlocīt sāpošo kāju. Nostāvam uz vietas minūtes desmit, līdz vienojamies par tālāko darbību secību un braucam atpakaļ. Continue reading

Kā mēs zvērīgi golfu spēlējām

Šis stāsts, kā jau vairums stāstu, sākās kaut kad senāk. Iespējams, tas bija pēc visnotaļ neveiksmīgā dāmu rallija, kad par spīti visam āķis lūpā tomēr ieķērās un es atzinos, ka tomēr joprojām gribu pasākumos piedalīties. Tā kā autolistes pasākums kā dalībniekam vismaz šogad man noteikti nespīd – pārāk daudz zinu – no pārbaudītām vērtībām atliek vien CDT Lapsa, kas gan manai blondajai galvai no tehnoloģiju viedokļa par sarežģītu, līdz ar to no manis sanāk vien pilots. Tomēr šoreiz CDT iecerētais pasākuma formāts izskatījās pietiekami kārdinošs, lai man atliktu vien burkšķēt par nederīgiem datumiem un brīvu brīvdienu trūkumu. Dzīve tomēr iegrozījās tā, ka apmaiņā pret lekciju par nekam nederīgu dzīvesveidu man tomēr varēja izdoties šo dienu izbrīvēt. Continue reading