Kā mēs uz Siguldu… neaizbraucām

Pirmajā laivu braucienā vecāki mani paņēma līdzi, kad man bija gadi septiņi, un jau kopš tās reizes man vienmēr ir paticis laivot. Laivot “plezīra” izpratnē – vasaras vidū, siltā laikā, pa pietiekoši strauju upi, lai nebūtu jāpārpūlas airējot, labā kompānijā pavadot dienu uz ūdens un nakti pie ugunskura. Man patīk arī straujāki ūdeņi, jā, tomēr vismaz pie mums straujie ūdeņi parasti ir arī visai pavēsi, tāpēc Amatu nākamo reizi braukt es pieteicos tad, kad to varēs darīt jūlijā (reti, bet gadās arī tādas reizes). Bet šis stāsts nav par Amatu.

Dažādās kompānijās ir izbraukāts diezgan pieklājīgs skaits Latvijas upju, bet manā kolekcijā iztrūka “klasika” – Gauja, Daugava un Salaca. Vīrs, arī gana izlaivojis visu pēc kārtas, nolēma šo faktu kaut daļēji labot un paziņoja – braucam Gauju! Continue reading

Aizbrauc tur, nezin kur

Ja reiz jauni piedzīvojumi nesanāca, jāpakrāmējas pa veciem pergamentiem.

Reiz sensenos laikos, 2002. gada Lieldienās, ja gribam būt precīzi, seši dullie izdomaaja braukt ar laivu pa Ogri. Dullie patiesībā bij pieci, četri no tiem visai dēkainā veidā braukuši turpat jau iepriekšējā gadā, un mans vīrs (toreiz vēl ne vīrs gan), kurš iepriekšējo reizi bija piedalījies gar krastu. Mani pierunāja braukt līdzi kā šoferi – aizvest viņus līdz upei pēcpusdienā, drusku panīkt kaut kur pa krastu, nakti uztusēt ar šiem kaut kādā pirtī turpat upmalā, nākamajā dienā baudīt dabasskatus un vakarā savākt laivotājus kaut kur upmalā. Notikumu precīzākam izklāstam jāpiebilst, ka Lieldienas togad bij marta pašās beigās (~30. marts), laivošana notika no Ērgļiem, tajā pusē es biju pirmoreiz, un nevienam no mums nebija līdzi kartes, pat ne Latvijas kartes, par rajonnieci nemaz nerunājot. Continue reading