Kā mēs uz Siguldu… neaizbraucām

Pirmajā laivu braucienā vecāki mani paņēma līdzi, kad man bija gadi septiņi, un jau kopš tās reizes man vienmēr ir paticis laivot. Laivot “plezīra” izpratnē – vasaras vidū, siltā laikā, pa pietiekoši strauju upi, lai nebūtu jāpārpūlas airējot, labā kompānijā pavadot dienu uz ūdens un nakti pie ugunskura. Man patīk arī straujāki ūdeņi, jā, tomēr vismaz pie mums straujie ūdeņi parasti ir arī visai pavēsi, tāpēc Amatu nākamo reizi braukt es pieteicos tad, kad to varēs darīt jūlijā (reti, bet gadās arī tādas reizes). Bet šis stāsts nav par Amatu.

Dažādās kompānijās ir izbraukāts diezgan pieklājīgs skaits Latvijas upju, bet manā kolekcijā iztrūka “klasika” – Gauja, Daugava un Salaca. Vīrs, arī gana izlaivojis visu pēc kārtas, nolēma šo faktu kaut daļēji labot un paziņoja – braucam Gauju! Continue reading

Kad ir tumšs un jāsteidzas…*

Tā dzīvē gadījās, ka pērnā gada nogalē radās vēlme, vajadzība un ideja piepelnīties, stūrējot taksīti. Es jau nebūtu es, ja to darītu tā, kā varētu iedomāties – ar Lady Taxi, nē, es iespēros taisnā ceļā, iespējams, vislielākajā un arī visnoslogotākajā takšu firmā, kāda Rīgā ir – Panda Taxi. Sākumā mana attieksme pret šo pasākumu bija piesardzīga – sak, pamēģinās un tad jau redzēs, bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, man iepatikās, un nu jau esmu tur uzkavējusies krietni ilgāk, nekā sākotnēji tas bija iecerēts. Continue reading

Miglainā Albiona, 3. diena

No rīta mostamies diezgan vēlu un negribīgi, ilgi brokastojam, dušojamies un pakojamies, kā rezultātā izvācamies no viesnīcas tikai ap desmitiem. Esam nolēmuši vēlreiz iegriezties Veikfīldā un apmeklēt vakar redzēto lielveikalu – spiedīgākā vajadzība ir atmiņas karte fotoaparātam, esam gandrīz izdzēruši arī  limonādi, un vispār vajadzētu salasīt kaut kādas nebūt piknika pusdienas – dienas plānā ir gājiens uz ūdenskritumu, un kur gan vēl labāku pusdienošanas vietu mēs varētu izdomāt? Continue reading

Miglainā Albiona, 2. diena

Nākamās – ceturtdienas – rītā mostamies agri. Priekšā gara, visai piesātināta diena – mums jāizvācas no viesnīcas, jāsabildē lidmašīnas, jādabū nomas auto un jāaizbrauc līdz Veikfīldai, kur rezervētas nākamās naktsmājas – tas ir kādi kilometri 80, otrpus Peak District. Apēdam apēdamo, izmetam tukšo, sakrāmējam visu somās un dodamies. Continue reading

Miglainā Albiona, 1. diena.

Tātad 24. septembra krietnā pievakarē esam lidostā, izejam drošības kontroli, aizpildam “Ierodies lidostā laicīgi” loterijas anketu, nopērkam mazu pudelīti ūdens zelta cenā (ja godīgi, man arvien vairāk liekas, ka drošības noteikumi par šķidrumu pārvadāšanu rokasbagāžā ir domāti tikai dzērienu pārdevēju peļņai tax-free zonā), tuvplānā parādam sīkam, kas notiek ar lidmašīnu uz zemes (tieši pie loga, kur tobrīd stāvam, piebrauc Ryanair un izpilda visas procedūras), un tad diezgan laicīgi dodamies uz savu izeju. Nokāpjam pa kāpnēm… un nonākam nelielā ellītē. Continue reading

Tīģera medības

Uzreiz jāatzīmē, ka lielais, strīpainais kaķis (manā personā) šoreiz bija mednieka, ne potenciālā upura lomā.

* Disklaimeris (atmāšanās no atbildības, tā teikt). Stāsts satur samērā grafiskas pārdomas par gaļas kā pārtikas produkta ceļu līdz ikdienā pierastajai formai, tāpēc tos, kuriem šis process ir pieņemams tikai aiz slēgtām durvīm un tumsā, lūdzu tālāk nelasīt. Pretenzijas netiks pieņemtas. * Continue reading

Emigranta – iesācēja piezīmes, 16. diena

Tātad šodien sāku braukt mājās. Izbraucām ap septiņiem, pa ceļam ieveda mani atkal jau turpceļā redzētajā milzu konfekšu veikalā. Drusku iepirkos, vairāk gan blakus apģērbu veikalā – protams, priekš sīka. Patīkamas cenas.

Saimnieki izsēdināja mani Stokholmas centrālajā stacijā ap pusdivpadsmitiem. Continue reading