Kā mēs uz Siguldu… neaizbraucām

Pirmajā laivu braucienā vecāki mani paņēma līdzi, kad man bija gadi septiņi, un jau kopš tās reizes man vienmēr ir paticis laivot. Laivot “plezīra” izpratnē – vasaras vidū, siltā laikā, pa pietiekoši strauju upi, lai nebūtu jāpārpūlas airējot, labā kompānijā pavadot dienu uz ūdens un nakti pie ugunskura. Man patīk arī straujāki ūdeņi, jā, tomēr vismaz pie mums straujie ūdeņi parasti ir arī visai pavēsi, tāpēc Amatu nākamo reizi braukt es pieteicos tad, kad to varēs darīt jūlijā (reti, bet gadās arī tādas reizes). Bet šis stāsts nav par Amatu.

Dažādās kompānijās ir izbraukāts diezgan pieklājīgs skaits Latvijas upju, bet manā kolekcijā iztrūka “klasika” – Gauja, Daugava un Salaca. Vīrs, arī gana izlaivojis visu pēc kārtas, nolēma šo faktu kaut daļēji labot un paziņoja – braucam Gauju!

Tā kā tajā laikā strādāju divos darbos, nolēmām, ka manā ziņā būs sarunāt sev brīvdienas, vīra – viss pārējais. Nolika mani fakta priekšā – pa ceļam paņem laivu, buss uz Valmieru no autoostas tikos un tikos. Kāpēc uz Valmieru? Valmierā autoosta turpat pie upes, nebūs laiva tālu jānes, Rimi arī blakus, tur nopirksim pārtiku, un vispār tas posms no Valmieras līdz Siguldai ir visinteresantākais. Valmiera – Sigulda. Izklausās diezgan tālu trim dienām, bet nu labi, ja tā upe tek (un lai nu kas, bet Gauja taču tek, vai ne?), tad jau aizbrauksim. Startējām mēs otrdien, laiks teorētiski bija līdz pat svētdienai, kaut gan plānojām mēs triju dienu braucienu. Biju pēc naktsmaiņas, tāpēc startēju no Rīgas, vīrs ar meitu un mantām – no mājām Ķegumā.

Vispirms panervozēt liek Pasažieru Vilciens. Starp vilcienu no Ķeguma un busu uz Valmieru teorētiski ir 35 minūtes – pilnīgi pietiekami, lai atnāktu no stacijas līdz autoostai. Pieklājīgā laika rezerve strauji pārvēršas iztrūkumā, kad vilciens jau Ķegumā ierodas ar pusstundas nokavēšanos. Paspēt joprojām var, bet nu jau skriešus; kūkoju autoostā ar laivu un airiem (piepūšamo laivu, iepakotu maisā, bet pārāk smagu, lai gribētu viena viņu kaut kur stiept) un graužu nagus. Starp Ķegumu un Rīgu vilciens daļu kavējuma iedzen, tāpēc uz Valmieras busu mēs paspējam; meita (tobrīd bez mazas astītes desmitgadnieks) tiek piesēdināta blakus tētim, lai varu busā pēc savas naktsmaiņas pagulēt, un ceļojums var sākties.

DSC_0022

Līdz upei tiekam, ar visu nepieciešamo apgādājamies un sākam braukt bez starpgadījumiem. Tiesa gan, kaut arī no Rīgas esam startējuši diezgan laicīgi, kad nolaižam laivu ūdenī, ir jau pusdienlaiks. Upe tek, bet vietām ir ļoti sekla, uz pirmā sēkļa upes vidū uzsēžamies jau pēc pusstundas brauciena. Kāpt ārā no laivas Gaujas vidū, protams, ir jautri, bet tas kavē mūsu virzīšanos uz priekšu. Tā kā iespringt negribas, jo brauciens ir plānots kā “plezīrs”, nolemjam – netiksim līdz Siguldai, brauksim līdz Līgatnei, nesanāks trijās dienās, brauksim četras – pārtikas mums pietiek, brīvdienu arī, ja kaut kas aptrūksies, pa ceļam gan jau pat kādu veikalu varēs atrast, ja ne citādi, tad Cēsīs.

DSC_0034

Laiks ir pasakains, kā radīts tam, lai brauktu pa upi, tikai, par spīti visiem aizsargkrēmiem, saulīte drusku “pieķer” jau pirmajā dienā. Daba pasakaina; ik pa brīdim piestājam izlocīt kājas pie kāda no daudzajiem smilšakmens atsegumiem. Upe tek, bet slinkāk, nekā biju gaidījusi, ik pa brīdim kādā gausākā posmā iegriežas pretvējš un mūsu ātrums sarūk līdz minimumam. Vakarā naktsmājas atrodam dunduru valstībā – dūcošais mākonis draud mūs padzīt no jaukās pļaviņas, kurā ceļam telti un kurinām ugunskuru, tomēr līdz ar saulrietu dūcēji pazūd un varam netraucēti sēdēt pie uguns, vārīt ūdeni vakariņām un baudīt mieru un klusumu. Apmetnē ir ugunskura vieta ar statīvu katliņam, bet iztrūkst āķis, kurā katliņu iekārt; vīrs ar cirvīša palīdzību mēģina izlocīt āķi no telts mietiņa un pukojas, ka ķīnieši tieši šo mietiņu ir izgatavojuši no laba metāla – negrib locīties :)

DSC_0044_1

Ērgļu klintis no apakšas

Ērgļu klintis no augšas

Ērgļu klintis no augšas

No rīta kārtīgi izguļamies, ātri, atkaudamies no dunduriem, sapakojamies un braucam tālāk līdzīgā tempā kā pirmajā dienā – piestādami pie klintīm, apmetnēm, vienkārši tāpat, jo gribas, laiku pa laikam kādā sēklī (jo tā arī gribas, jautri). Sigulda tuvojas gauži lēnām un tiek pieminēta arvien retāk – kļūst skaidrs, ka tālāk par Līgatni mēs netiksim. Pievakarē pētu karti un secinu, ka esam nonākuši izvēles priekšā – starp naktsmājām piemērotām apmetnēm mūsu tempā ir krietnu trīs stundu brauciens, tāpēc mums vai nu jāmet miers jau laicīgi, ap septiņiem vakarā, vai jābrauc ilgi, līdz pat krēslai. Mest mieru laicīgi nozīmētu arī, ka Līgatnes sasniegšanai vajadzēs arī piekto dienu, ar četrām nepietiks. Domājam un diskutējam ilgi. Esmu apsvilusi saulē, cepināties vēl trīs dienas īsti nekārojas. Līgatnē upe tālu no transporta, visdrīzāk, nāktos saukt taksi no Siguldas, un tas noteikti nebūs lēts prieks. Pārtikas mums pietiktu četrām dienām, piecām vairs nē, tātad Cēsīs nāktos piestāt un meklēt veikalu, kā arī pārstāt izklaidēties un sākt airēt – visa rezultātā pieņemam ne visai populāru lēmumu kāpt ārā jau Cēsīs. Vēl viena diena “plezīra”, ar pēdējām elektrības paliekām telefonā tiek izmantota papildiespēja “palīdzība no zāles”, kas kļūst par papildiespēju “zvans draugam”, tādējādi atrisinot jautājumu par tikšanu no upes līdz transportam neplānotajā finiša vietā, vēl pāris stundas divos vilcienos un esam mājās.

Finišs Cēsīs

Finišs Cēsīs

Pēc apmēram gada, nākamajā vasarā, kādudien vīrs man saka – klau, bet vajadzētu taču tomēr līdz tai Siguldai aizbraukt, ne? Domāts, darīts – sarunājam atkal brīvdienas, to pašu laivu, to pašu draugu Cēsīs, šoreiz transportam no vilciena uz upi, sakravājam mantiņas un dodamies. Diena skaista, saulaina, kaut arī šī vasara ir mazāk izdevusies par iepriekšējo. Par spīti tam, ka Cēsis ir tuvāk nekā Valmiera, atkal ir jau gandrīz pusdienlaiks, kad nolaižam laivu ūdenī. Pētu karti un secinu, ka draud tā pati dilemma – tieši ap to laiku, kad visdrīzāk meklēsim naktsmājas, starp apmetnēm ir krietns gabals. Ja finišēsim laicīgi – atlikušajās divās dienās nāksies braukt daudz (šoreiz brīvdienu skaits neļauj braucienu pagarināt, esam ierobežoti trijās dienās). Upe sākumposmā ir slinka, mēs arī, un rezultātā finišējam agrajā apmetnē bez jautājumiem – vairs nav nemaz tik agrs. Ceļam telti, meklējam malku un sēnes, kurinām uguni, gatavojam vakariņas – kamēr rosāmies, klāt arī nakts.

DSC_0056 DSC_0319_1

No rīta, nesteidzīgi savākušies, izbraucam ne ļoti agri. Nepaiet ne pusstunda, kad atnāk melns mākonis, kas slēpies aiz meža, un pamatīgi uzgāž mums lietu. Nākamo lietusgāzi pārlaižam zem krūma upes malā, turēdamies pie zariem, lai straume nenes prom. Trešā lietusgāze mūs noķer pie Ķūķu klintīm, kas ir lielākās krāces Gaujā; gāziens ir tik pamatīgs, ka piestājam malā pārlaist lietu, lai, krāces braucot, varētu redzēt, kur mēs braucam. Kopā ar mums Ķūķu apmetnē no stihijas slēpjas vēl vairāku laivu braucēji, pārsvarā ārzemnieki. Lielākā daļa slēpjas zem kokiem, kāds pensijas vecuma vācietis palien zem galda. Kad lietus beidzies, izsmeļam ūdeni no laivas un šim pašam nolūkam aizdodam vāciešiem savu krūzīti. Drēbes slapjas, kļūst vēsi, bet tas taču nekas, saulītē izžūs.

Ķūķu klintis un krāces

Ķūķu klintis un krāces

Nobraucam krāces, turpinam ceļu, airējot jau krietni cītīgāk, lai sasildītos. Sīks neairē, bet sāk činkstēt, ka auksti. Nākamā lietusgāze nāk ar pērkona grāvieniem un zibeņošanu kaut kur pavisam netālu; pat man paliek neomulīgi, nerunājot par sīku, kas no pērkona baidās arī civilizētos apstākļos. Mēģinām slēpties no lietus zem kārtējā upmalas krūma, tomēr atkal nākas izsmelt laivu. Piektā lietusgāze mūs pārsteidz vietā, kur pat nav, kur paslēpties – abos upes krastos pļavas un stāvas nogāzes. Sestajam lietum gāžot, arī es esmu gatava padoties. Tuvojas septītais lietus, un mēs pieliekam tempu, lai sasniegtu Skaļupes apmetni, cerībā, ka tur būs kāds jumts, zem kura paslēpties.

DSC_0329_1

Skaļupe atrodas augstas kraujas malā, izkāpt grūti, uzvilkt augšā laivu – gandrīz neiespējami. Piesienam laivu pie kāda krūma saknēm, savācam taktiski svarīgākās somas un glābjamies bēgot. Apmetnē tiešām ir nojume; zem jumta izkravājam mantas un veicam ekipējuma inventarizāciju. Te mēs arī saprotam savu kļūdu – pērn nospriedām, ka upe ir pārāk mierīga, lai būtu iespējams pieliet laivu, tāpēc mantu iepakošanu ūdensnecaurlaidīgos maisos šoreiz atmetām kā nevajadzīgu. Slapjš ir viss – drēbes, pārtika un guļammaisi; lai noslaucītos, dvielis vispirms jāizgriež. Sausas drēbes ir tikai sīkam – tās pirms iepakošanas somā ir saliktas maisā; maiss gan nav aizsiets, bet ir pasargājis tā saturu no stihijas pietiekami, lai vismaz kaut kas būtu vēl vismaz kaut cik sauss. Telts un guļammaisi bijuši sakrāmēti laivas pašā apakšā un attiecīgi izpeldējušies visvairāk.

Apsveram variantus. Esam izmirkuši un nosaluši un doma par nojumes atstāšanu un ceļa turpināšanu vien uzdzen drebuļus, turklāt lietus radars rāda, ka lietusgāzes turpināsies. Varam mēģināt mežā salasīt kaut cik sausu kurināmo un iekurt ugunskuru (sērkociņi, par laimi, kopā ar naudas makiem, dokumentiem un ūdensneizturīgo telefonu tomēr iepakoti ziplock maisiņos). Pie ugunskura varēsim sasildīties un izžāvēt mantas, kaut gan slapjie guļammaisi līdz vakaram diez vai pilnīgi izžūs, tomēr tas nozīmēs šodien tālāk vairs nebraukt, bet ir vēl tikai agra pēcpusdiena, tātad nākamajai dienai paliek krietnas pusotras dienas brauciens; pat, ja varēsim braukt netraucēti, arī aktīvi airējot un lieki nepiestājot būsim Siguldā vēlā vakarā. Un mēs atkal pieņemam nepopulāru lēmumu – dezertēt. Zvans draugam, ar kuru sarunāts, ka viņš mūs izzvejos no upes Siguldā. Līdz Skaļupei viņu dzenāt negribam, sarunājam saviem spēkiem tikt līdz Līgatnes pārceltuvei un tur viņš mūs savāks.

Līdz pārceltuvei nav tālu, tomēr šo īso posmu laikam airējam viscītīgāk, pār plecu visu laiku atskatoties uz melno mākoni, kas dzenas mums pakaļ. Mākoni mēs noskrienam; gandrīz skriešus izkraujam mantas un laivu krastā zem maza jumtiņa, un tad stihija par mums apžēlojas un mākonis aiziet garām. Kad atbrauc draugs, esam apžuvuši pietiekami, lai vismaz nesamērcētu auto.

DSC_0337_1

Finišs pie Līgatnes pārceltuves

Vilcienā mājāsbraucot vīrs apjautājās – nu tad nākamgad brauksim no Līgatnes līdz Siguldai? “Paldies, es jau pietiekami izmirku,” atteicās sīks.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *