Kā mēs uz Siguldu… neaizbraucām

Pirmajā laivu braucienā vecāki mani paņēma līdzi, kad man bija gadi septiņi, un jau kopš tās reizes man vienmēr ir paticis laivot. Laivot “plezīra” izpratnē – vasaras vidū, siltā laikā, pa pietiekoši strauju upi, lai nebūtu jāpārpūlas airējot, labā kompānijā pavadot dienu uz ūdens un nakti pie ugunskura. Man patīk arī straujāki ūdeņi, jā, tomēr vismaz pie mums straujie ūdeņi parasti ir arī visai pavēsi, tāpēc Amatu nākamo reizi braukt es pieteicos tad, kad to varēs darīt jūlijā (reti, bet gadās arī tādas reizes). Bet šis stāsts nav par Amatu.

Dažādās kompānijās ir izbraukāts diezgan pieklājīgs skaits Latvijas upju, bet manā kolekcijā iztrūka “klasika” – Gauja, Daugava un Salaca. Vīrs, arī gana izlaivojis visu pēc kārtas, nolēma šo faktu kaut daļēji labot un paziņoja – braucam Gauju! Continue reading