Zemo cenu Faro

Šis patiesībā ir vecs stāsts, kurš šeit iepriekš nebija nokļuvis, šķiet, tikai pārpratuma pēc. Stāstā aprakstītie notikumi risinās, ja skleroze neviļ, 2008. gada nogalē.

.

Viss sākās ar Lietuvas paziņu pieteikšanos ciemos. Mums esot labi, viņi vēstīja, mūs Ryanair lēti vizinot uz viskautkurieni. Tik lēti, ka viņi tagad braukšot uz Rīgu, atstāšot te auto un lidošot uz Stokholmu lētās brīvdienās.

Aizdomājos, cik gan lēti ir jābūt lēti, lai, ierēķinot braucienu no Viļņas uz Rīgu, brīvdienas vienalga sanāktu lēti. Nenocietos, paskatījos. Un, ieraugot cenas, sapratu, ka es arī gribu.

Par galamērķi brīdi svārstījos. Paskatoties ārā, kur jau trešo dienu nepārtraukti lija, bija skaidrs, ka gribam tur, kur silti. Silti decembrī Eiropā ir tikai pašos dienvidos. Brīdi svārstījos starp Faro, Nicu un Palermo. Faro uzvarēja – gan Itālijā, gan Francijā jau ir būts, pat vairākkārt, savukārt Portugālē vēl ne, turklāt tā arī esot visai lēta zeme, kas šajā brīdī nebūt nebija mazsvarīgi.

Pēc trim gariem vakariem, kas pagāja, pētot Ryanair mājaslapu no visām pusēm, biļetes tika rezervētas. Lēti aizlidot uz Faro neizrādījās tik vienkārši, kā varētu padomāt – tiešā reisa no Rīgas uz turieni nav, savukārt ar pārsēšanos lētākie lidojumi negribēja kombinēties savā starpā. Pieejot lietai pēc principa “vienalga, caur kurieni, ka tikai lēti”, visbeidzot sakombinējās maršruts Rīga – Dublina – Faro – Londona – Stokholma – Rīga. Zināmos apstākļos piecas lidmašīnas ir lētāk nekā četras, turklāt mūs kā gana pieredzējušus pasaules blandoņas nebaidīja arī iespēja nakšņot Skavstas lidostā. Dublinā nakšņosim pieklājīgi, hostelī, un vēl pilsētu apskatīsim.

Trīs nedēļas starp biļešu rezervāciju un izlidošanu paskrēja nemanot. Vēl daži vakari pie interneta, nu jau pa Algarves tūrisma informācijas lapām, un kārtējais “speciālais piedāvājums” aizved uz vēl vienu negaidītu atradumu – četru zvaigžņu viesnīcu, kas pašlaik, nesezonā, piedāvā divvietīgu istabu par 25 eur diennaktī. Tas gan nav Faro, bet Tavirā, mazpilsētiņā pārdesmit kilometrus gar piekrasti tālāk. Pētot Algarves sabiedrisko transportu, atrodu arī vilcienu sarakstu, un mierīgu sirdi rezervēju mums, šķiet, vienas no lepnākajām un arī lētākajām naktsmājām, kādās gadījies pabūt. Hostelis Dublinā, arīdzan lētākais, ko izdevās atrast, izrādījās gandrīz divreiz dārgāks.

Visbeidzot pienāk izbraukšanas diena. Sakrāvuši divās somās visu vajadzīgo, izņemot korķuviļķi – to rokas bagāžā nevar vest, savukārt nododamā bagāža sadārdzinātu lidošanas izmaksas precīzi divas reizes – ierodamies lidostā. Netipiski sev, Ryanair nedaudz nokavē, līdz ar to nīkšana sanāk liela. Izlidojam īsi pirms desmitiem vakarā, Dublinā esam īsi pēc vienpadsmitiem – pa ceļam pulksteņi jāpagriež divas stundas atpakaļ. Kamēr izkāpjam no lidmašīnas, tiekam ārā no lidostas, noorientējamies laikā un telpā un sākam meklēt autobusu, ir jau gandrīz pusnakts. Esam padarījuši sev dzīvi interesantāku tādējādi, ka mums nav Dublinas kartes un mēs zinām vien hosteļa adresi un tās pieturas nosaukumu, kurā jāizkāpj, ja braucam ar pareizo autobusu. Tūrisma informācijas birojs lidostā izrādās slēgts, izlikt kartes ārpusē šeit, kā izskatās, nav pieņemts, un kļūst nedaudz jautri.

Tieši pie lidostas durvīm stāv vairāki autobusi ar uzrakstiem, kas vēsta, ka tie brauc tieši uz centru. Vaicājot biļešu pārdevējam pēc “Marlborough street” – pieturas, kas minēta hosteļa atrašanas aprakstā – saņemam atbildi, ka jā, jā, būs. Tā kā citu ideju mums īpaši nav, braucam.

Izkāpuši no autobusa tajā pieturā, kas mums nosaukta kā pareizā, esam tikpat gudri kā sākumā. Brīdi pabrīnamies, paklīstam apkārt, prātojam, ko tagad iesākt. Atrodam atvērtu avīžu kiosku, un tālāk jau kļūst vienkārši – kioskā nopērkam karti, kartē atrodam gan to ielu, uz kuras ir hostelis, gan arī paši sevi, un raitā solī dodamies uz pareizo pusi, kas, par laimi, ir vien trīs kvartālu attālumā. Atraduši pareizo ielu, atkal mazliet samulstam – māju numerācijas sistēma Dublinā nav tāda, kā ierasts, varētu teikt, ka tās nav nemaz – uz kuru pusi pa šo ielu mums tagad jāiet? Kamēr kasām pakaušus, pienāk kāds garāmgājējs, palūdz cigareti, apjautājas, ko mēs te daram, no kurienes esam, cik ilgi būsim, un parāda pareizo virzienu. Priecādamies par apskaužamo ekstru – iespēju sarunāties ar jebkuru pretīmnācēju (abi esam angļu valodas pratēji, un tam, kurš blandījies pa, piemēram, Itāliju, šīs ekstras apskaužamība būs saprotama), dodamies norādītajā virzienā un tur arī savu hosteli atrodam.

Orientēšanās hostelī izrādās ne mazāk sarežģīta, kā pilsētā – vispirms neatrodam pareizo istabu, pēc tam neatrodam nevienu brīvu gultu norādītajā istabā, tikai ar trešo mēģinājumu pēc karstām debatēm ar jauniešiem no Spānijas beidzot nobāzējamies. Kad esam iekārtojušies, jaunieši apvaicājas no kurienes mēs esam. Latvia, Letonia? Ā, Letonia, 10 punkti Eirovīzijā! Lai nu tā būtu. Jaunieši precizē, ka ir no Madrides, stāstu, ka esmu tur bijusi, sen atpakaļ, un toreiz tur bija ļoti auksti. Jaunieši samulst – laikam jau Letonia viņiem asociējusies ar zemi tālu ziemeļos, un tas, ka kādam no tādiem ziemeļiem varētu būt auksti Madridē, viņiem neliekas saprotami.

No rīta tieši astoņos mūs pieceļ zvans, kas skan pa visu hosteli. Sajūtas kā kopmītnē. Pabrokastojuši savācam mantas un dodamies prom – Dublinas apskatei mums ir stundas četras. Turēdamies pie savas kartes, aizejam līdz upei, pārejam pār to pa Ha’penny tiltu, nokļūstam Temple Bar rajonā, kur rindojas krodziņš pie krodziņa, un sākam zaudēt vēlmi īpaši blandīties apkārt. Aizejam tomēr līdz Kristus katedrālei, kuras reklāmas lapiņu esmu puslīdz nejauši savākusi hostelī. Lapiņa nodrošinot atlaides ieejas maksai – tā arī ir, iekļūstam iekšā par studentu cenu (4 eur no personas pret 6 eur bez atlaides), izstaigājam katedrāli, nokāpjam pagrabā, noskatāmies jauku, informatīvu filmiņu par katedrāles vēsturi, pie viena atpūšamies no somu nešanas un jauniem spēkiem dodamies tālāk. Tepat netālu ir vēl viena, Sv. Patrika katedrāle, kas ir lielākā baznīca Īrijā. Uz bildes redzama skaista, gotiska baznīca, un es kā gotikas cienītājs nespēju atturēties. Šajā gan mēs iekšā neejam, apmierinamies ar parka izstaigāšanu un sabildēšanu no visām pusēm.

Ar līkumu atgriežamies Temple Bar, nejauši uzduramies nelielam tirdziņam un apkarojam badu ar desiņām kārtainajā mīklā – ļoti garšīgi. Nolūkojam pēc skata tipisku īru pubu, kurā izdzert kausu Guiness alus – vīrs nav ar mieru atstāt Īriju, nepamēģinājis, kā tas garšo šeit. Sasildījušies atgriežamies otrā upes krastā, papriecājamies par lielo burinieku, kas pietauvots krastā kā atmiņa par bada laikiem un bēgļiem uz Ameriku, iegriežamies Ziemassvētku tirdziņā un meklējam autobusu uz lidostu. Pa ceļam McDonaldā satiekam pāris latviski runājošus puišus.

Lidostā esam laicīgi. Izstaigājam pieejamās vietas, meklējot iespēju pabildēt lidmašīnas, nosalstam, nogurstam un dodamies uz savu izeju. Savādi, bet Ryanair atkal nedaudz kavē; kad tiekam lidmašīnā, ir jau gluži tumšs. Šī lidmašīna ir tukšāka par iepriekšējo; parēķinam, ka augšā saule vēl nav norietējusi, un ceram uz krāšņiem saulrieta skatiem. Diemžēl tad, kad beidzot paceļamies virs mākoņiem, saules tomēr vairs nav, tikai rietumu pamale nokrāsojusies neticami košos toņos.

Pa ceļam uz brīdi aizsnaužos. Atveru acis jau netālu no Faro, tomēr pamosties neizdodas, un mitrais siltums, kas mūs sagaida, izkāpjot no lidmašīnas, mani pārsteidz nesagatavotu. Atrodam tūrisma informācijas lodziņu, tiekam pie Faro kartes un autobusu saraksta, meklējam bankomātu, nokavējam autobusu no lidostas uz pilsētu. Nākamais autobuss pēc stundas. Izejam no lidostas un uz brīdi pārsteigti apstājamies – mūs sagaida palmas. Nu ja, par šo Vidusjūras piekrastes jaukumu kaut kā biju paspējusi piemirst.

Busu gaidot, iztukšojam nelielu pudelīti vietējā vīna, sēdēdami ar skatu pret palmām. Sāku mīlēt šo zemi, kaut arī pagaidām nekas vairāk par lidostu un palmām nav redzēts. Atbrauc buss, par braucienu līdz pilsētai no mums abiem kopā paprasa 2,30 eur, un mēs iemīlam šo zemi vēl vairāk. Autobusa vadītāja mūs arī informē, kur jāizkāpj, lai tiktu uz staciju, turklāt sarunājas labā angļu valodā – tūristus šeit mīl un ciena. Atrodam staciju, nopērkam biļetes līdz Tavirai – 3.20 eur. Algarve ir burvīga.

Līdz vilcienam stunda. Gribam nopirkt kādu vīnu, ar ko īsināt laiku vilcienā un vēlāk viesnīcā, tāpēc dodamies meklēt veikalu. Tas izrādās ne tik vienkārši – tuvumā ir tikai bāri un restorāni. Ieklīstam vietā, ko nodēvējam par Vecrīgu – šauras gājēju ieliņas, izklātas sarkaniem paklājiem, izrotātas par godu Ziemassvētkiem. Te ir dažādi veikali viens pie otra, tomēr visi slēgti, tāds ir arī vienīgais atrastais dzērienu veikals, un mums nekas cits neatliek, kā atgriezties stacijā. Pa ceļam tomēr iegriežamies kādā no krodziņiem un izdzeram pa glāzei vīna.

Izkāpuši no vilciena Tavirā, jau otro reizi šajā braucienā spēlējam spēli “atrodi naktsmājas bez kartes”. Iepriekš esmu noskatījusi, ka jāiet taisni pa centrālo ielu līdz upei, un turpat pie upes, apmēram starp diviem pilsētas tiltiem, arī viesnīca būs. Ejam tikai taisni, atrodam upi, atrodam tiltus – viesnīcas nav. Savādi. Turpinām iet uz labu laimi joprojām taisni, kreisajā pusē ieraugām lielu ēku, kas apmēram atbilst bildei, uzkāpjam kalnā, ejam klāt – ir mūsu lepnā viesnīca. Iečekojamies, apjautājamies portjē pēc kāda tuvumā esoša vēl atvērta kroga – pulkstenis ir tuvu pusnaktij – saņemam atbildi, ka viesnīcas bārs ir pārpildīts, bet nedaudz tālāk pa ielu uz priekšu esot konditoreja.

Atstājam mantas, ar lielu prieku pārvelku ziemas zābakus un jaku pret šejienes klimatam piemērotākiem plānākiem izstrādājumiem, un ejam meklēt. Apmēram norādītajā attālumā tiešām atrodam atvērtu kafejnīcu, tiesa, tā neizskatās pēc konditorejas un arī ne pēc tāda iestādījuma, ko varētu ieteikt četrzvaigžņu viesnīcas portjē, tomēr tas mums nerūp – šeit ir vaļā, šeit var dabūt vīnu un arī šo to ēdamu, un vairāk mums arī nevajag. Saimniece nerunā angliski, tomēr “vinho tinto” jau esam apguvuši. Divas lielas glāzes sarkanvīna par 1.60 eur – es tiešām mīlu šo zemi. Iekšā vietējie skatās futbolu, meklējam klusāku vietu un iekārtojamies pie galdiņa ārā. Paskatos uz augšu – kokā virs mums karājas citroni. Mja. Viesnīcā atgriežamies dziļā naktī.

Nākamajā rītā modinātājs zvana pusseptiņos. Mežonīgi sāp galva, brīdi nevaru saprast, par ko man tas viss, tad atceros, ka esam Portugālē, līdz naktij sēdējām kafejnīcā zem citronkoka, un vispār ir jāsteidzas uz vilcienu. Mēģinot atrast tuvāko staciju, nedaudz nomaldamies, tomēr uz vilcienu paspējam; staciju meklēdami, konstatējam, ka portjē ieteiktā konditorija bijusi metrus piecdesmit tālāk aiz līkuma. Nekas, pie angliski nerunājošās tantes arī bija gana jauki. Pa vilciena logu priecājamies par bezgalīgajām apelsīnu plantācijām un Ria Formosa – tā saucamo lagūnu, applūstošu zemieni, kas atrodas starp sauszemi un okeānu, un kuru apdzīvo tūkstošiem putnu. Redzam arī vairākus flamingu barus, nerunājot par kaijām, stārķiem un gārņiem. Okeānā ir bēgums, var labi redzēt, ka ūdens līmenis šeit mēdz būt arī par metriem trim augstāks – vairākās vietās uz sauszemes mētājas laivas, bet pa tagad nosacīti sauso krastu bradā cilvēki un kaut ko vāc. Minam – varbūt ēdamos gliemežus, tomēr noskaidrot šo parādību mums tā arī neizdevās.

Faro sameklējam kārtējo kafejnīcu, kur ar svaigi spiestu apelsīnu sulu, kafiju un pāris sendvičiem vedam pie prāta savus nelaikā pieceltos tipisku pūču organismus – pusseptiņi pēc šejienes laika gan ir pusdeviņi pēc mūsējā, tomēr mums arī tas ir ļoti agri. Aizejam līdz lagūnai, pa augstu laipu ieejam tajā nedaudz iekšā, secinām, ka tuvojas melns mākonis, kas draud sabojāt burvīgi saulaino rītu, un atgriežamies pilsētā uzmeklēt vēl kādu kafejnīcu, kurā pārlaist lietu. Vēl pa apelsīnu sulai un kafijai, pagaršoju arī vietējo kūku piedāvājumu; tikmēr lietus ir cauri un varam doties tālāk. Gandrīz pāri galvai ļoti zemu lido lidmašīnas uz Faro – galvenokārt britu un vācu lētās aviokompānijas. Var manīt, ka šī zeme pārtiek galvenokārt no tūrisma.

Izstaigājam Faro vecpilsētu, priecājamies par apelsīnu kokiem visās iespējamās un neiespējamās vietās, aplūkojam dīvaina izskata katedrāli, kura diemžēl ir slēgta, vecos pilsētas mūrus, klosteri, mazas, šauras ieliņas, mikroskopiskus dārziņus pie mājām, pasildamies saulē aizvējā uz soliņa zem akācijas un atkal ieklīstam sarkano paklāju rajonā. Tagad ar lampiņām piekarinātās “Ziemassvētku palmas” mūs vairs nemulsina, tomēr, kad zem sevišķi krāšņas izpušķotas palmas zariem ieraugām skatlogu, kas izrotāts ar tipisku ziemas ainavu – eglītes, sniegs, Santaklauss ar ragavām – un tieši tajā brīdī kaut kur blakus atskan dziesma par “White Christmas”, nenovaldām smieklu lēkmi. Pēc nedēļas Ziemassvētki. Mja. Staigāju pa pilsētu paplānā džemperī, jaku apsējusi ap vidu.

Dodamies uz no vilciena noskatītu lielveikalu iepirkties. Tas izrādās tālāk, nekā domāts, garāmejot vēl pa ostas ceļu paejam vēlreiz dziļāk lagūnā papētīt putnus. Stārķi te čum un mudž, lagūna pilna kaijām un gārņiem un vēl visādiem iepriekš neredzētiem spārnaiņiem ar tieviem, gariem knābjiem un kājām. Tieši pāri galvai lidojoša lidmašīna ar gaisa plūsmu uzmet kādu kaiju augstu gaisā; putns pārmet pāris kūleņus un turpina lidot, itkā nekas nebūtu noticis.

Apgādājušies ar visu dzīvei nepieciešamo – vīnu, apelsīniem un jogurtu – ejam uz tuvējo staciju gaidīt savu vilcienu – esam ieplānojuši pa gaismu vēl apskatīt arī Taviru. Tikai pēc brīža pamanu, ka noskatītais vilciens brīvdienās nekursē, līdz nākamajam ir stunda, un, lai nebūtu jānīkst stacijā, uzmeklējam tuvējo kafejnīcu, kuras darbiniekus samulsinām ar vēlmi sēdēt ārā. Ziemas vidus, nuja. Novelku jaku un uzlocu džempera piedurknes – te ir aizvējš un saule, varētu pat teikt, karsti.

Izkāpuši no vilciena Taviras stacijā, beidzot nogriežamies no galvenās ielas un aplūkojam pilsētu. Atrodam vecu baznīcu ar paplukušu apmetumu; tās durvis ir vaļā un mēs ielūkojamies iekšā. Altāris izskatās kā nācis no bērnu bilžu grāmatas – neiedomājami dzīvespriecīgs un aizkustinoši neveikls. Baznīcā sastopam vairākas pavecas kundzes, acīmredzot vietējās draudzes aktīvistes, kuras laipni aicina mūs visu aplūkot, fotografēt un promejot vēl uzstājīgi grib pacienāt ar tēju, no kuras ar lielām grūtībām tomēr atsakāmies.

Dodoties prom no baznīcas, sastopam bēru ceremoniju. Bēgdami no tās, nogriežamies sānielā un nokļūstam Taviras citadelē laikam taču pa sētas puses kāpnēm. Citadele sastāv no pilsētas veco mūru paliekām, pāris torņiem un trim baznīcām; uzkāpuši augšā, veco mūru ielokā atrodam miniatūru botānisko dārzu ar ziedošiem krūmiem, milzu kokiem un citiem siltu zemju augiem. Šeit var pastaigāt pa vecajiem mūriem un torņiem, dīvainā kārtā neviena mala nav norobežota ar sētu, un man nākas krietni pacīnīties ar personiskajām bailēm no augstuma, lai saņemtu dūšu uzlīst tornī, taču tas noteikti ir tā vērts – no šejienes paveras burvīgs skats gan uz pilsētu no augšas, gan atklāto okeānu tepat blakus. Augstākajā tornī tomēr nesaņemos uzkāpt, pārāk stāvas un šauras ir kāpnes.

Izmetuši līkumu pa upes krastu, atgriežamies viesnīcā un noliekamies nedaudz pagulēt. Kad pēc saulrieta strauji paliek tumšs, dodamies atkal iekarot pilsētu, šoreiz ar mērķi atrast kādu ēstuvi un vakariņas. Iepriekšējā vakarā, nākot no vilciena, krietni vēlākā vakara stundā novērojām krogu pie kroga, visus atvērtus, bet šovakar viss ir slēgts. Secinām, ka svētdienu vakaros ēst ārpus mājas šeit, acīmredzot, nav pieņemts. Netālu no stacijas atrodam iepriekš ievērotu restorānu; cik esam gājuši garām, tas visu laiku bijis cilvēku pilns, tagad ir visai tukšs, bet vismaz vaļā. Dodamies iekšā; mūs laipni sagaida un nosēdina pie smalki klāta galda. Cenas ēdienkartē toties patīkami pārsteidz – par spīti elegantajam ēstuves izskatam, otrie ēdieni šeit sākas no 7-8 eur. Restorāna specializācija, kā liecina daudzās godalgas pie sienām, ir jūras produkti; kaut arī šeit ir dabūjami arī gaļas ēdieni, pakļaujamies nejaušībai un izvēlamies zivis, cītīgi turpinot baidīties no visa, kas varētu pīkstēt, kad tam iedur ar dakšu. Tunča steiks ir lielisks; pieēdušies līdz acīm, izmetam vēl līkumu pa pilsētu, iedzeram savu dienā nopirkto vīnu, ko mums laipni atkorķē viesnīcas bārā (korķuviļķa taču mums joprojām nav!), un pasludinam šo dienu par beigušos.

Nākamajā rītā atļaujamies nogulēt vienu vilcienu ilgāk. Mums ir diži plāni – aizbraukt gandrīz līdz otram Algarves galam, Lagošai; no bildēm internetā esam noskaidrojuši, ka tur okeāna piekrasti veido skaistas, robotas klintis ar šauriem līcīšiem, ne vairs plakanā, applūstošā lagūna, pie kuras sākam pamazām pierast. Jābrauc ir ilgi, divarpus stundas, izklaidējot sevi vien ar ainavām aiz loga. Šeit apelsīnu plantāciju ir vēl vairāk nekā Taviras pusē, ieraugām arī pāris palielas pilsētas, neskaitāmus golfa laukumus, vairākas upes, vanšu tilta dubultotu kopiju un neskaitāmas jahtas ostās.

Lagoša mūs sagaida ar negantu vēju un zivju smaku – esam pamanījušies ieklīst zvejas ostā. Tai blakus gluži kā stāvvietā nožogotā laukumā uz sauszemes novietotas jahtas un kuteri – ir taču ziemas vidus. Tomēr “marine”, kad to atrodam, arī ir pilna laivu gan ar, gan bez burām. Mēģinot īstenot savu nodomu – izbraukt ar laivu pa piekrasti – apstaigājam visu ostas malu un tuvējos veikaliņus. Ar laivām vizinātāju piedāvājumus atrodam ik uz soļa, tomēr tie visi ir tikai plakāti bez neviena cilvēka tuvumā; arī attiecīgā kantora birojs, kad to beidzot atrodam, izrādās slēgts, lai arī plakāti tā logos sola laivu braucienus katru dienu.

Atmetuši domu par izbraukšanu okeānā, dodamies apskatīt pilsētu un arī piekrasti tāpat kājām. Pie paša pilsētas centra atrodas pludmale, kuru noslēdz klintis; paejot tām tuvāk, atrodam spraugu starp diviem klinšu bluķiem pašā ūdensmalā, caur kuru var nokļūt līcītī, kas daudz neatpaliek no bildēs redzētā, tiesa, jāpārvietojas ar pārskrējieniem starp lielākajiem viļņiem, ja negribas samērcēt kājas. Kājas mērcēt īpaši negribas – ūdens gan nav pārāk auksts, tomēr ne tik silts, lai vilinātu peldēties, un griezīgais vējš no krasta puses šo vēlmi it nemaz nepastiprina. No līcīša pa vēl kādu spraugu, iespējams, var tikt vēl tālāk, tomēr ne vairs sausām kājām, tāpēc nolemjam tur nelīst. Tā vietā kājām dodamies pa pludmali uz nākamo dzelzceļa staciju māju (nu labi, labi – Taviras) virzienā. Šajā Lagošas pusē klinšu vairs nav, pludmale ir gluda kā galds, klāta baltām smiltīm un neskaitāmiem skaistiem gliemežvākiem; jau pēc pāris minūtēm man jākļūst krietni izvēlīgākai, ja negribu, lai gliemežvāku būtu pilna soma. Gājiens izrādās diezgan tāls un ilgs. Okeāns izskatās gluds par spīti vējam, tomēr krastā nāk prāvi viļņi, kas saplīst baltās putās un laiku pa laikam liek man no kāju samērcēšanas glābties bēgot. Kā būtu šeit peldēt, grūti pat iedomāties, nešķiet, ka cilvēks tādos viļņos varētu noturēties uz kājām. Pa ceļam novērojam, kā aiz Lagošas noriet saule un staciju sasniedzam jau melnā tumsā.

Izkāpuši no vilciena Faro, dodamies vēl vienā eksperimentā ar vietējo kulināriju. Izvēlamies restorānu ne pārāk greznā rajonā; iekšā paskaļa sabiedrība kaut ko svin, tomēr vieta atrodas arī mums. Iekārtojamies pie iekurta kamīna – vismaz man ļoti gribas sasildīties pēc negantā Lagošas vēja. Sadūšojamies pasūtīt grilētus astoņkājus, tomēr drosme izrādās veltīga – astoņkāju nav, un ar jūras produktiem pirmdienās vispār esot grūtības, kā mums skaidro viesmīlis. Izvēlamies steiku un tiekam pie prāviem, garšīgiem gaļas gabaliem, pēc kuru uzveikšanas šausmīgi uzmācas miegs, tomēr jāsagaida vēl vilciens un jānokļūst Tavirā. Viesnīcā atgriežamies vēlu un pārguruši, tomēr jāsakrāmē vēl somas – brīvdienas strauji tuvojas beigām, jau rīt no rīta jālido prom.

Nākamajā rītā agri atstājam viesnīcu un ar agro vilcienu braucam uz Faro. Uz konduktora jautājumu, vai gribam biļetes turp un atpakaļ, diezgan bēdīgi atbildam – nē, tikai turp. Faro veikli sameklējam lidostas busu, izlīkumojam pa šaurām ieliņām, nedaudz pabraucam pa šoseju, un tad jau arī lidosta klāt. Atvadamies no palmām, izdzeram pēdējās vīna paliekas, izstāvam rindu un kāpjam lidmašīnā. Mums priekšā gandrīz diennakti ilgs ceļš līdz mājām.

Pa ceļam uz Londonu priecājamies par sniegotiem kalniem lejā; brīdi brīnos, kāpēc gan Pirenejos lai būtu sniegs, līdz atceros, ka ir taču decembra vidus. Nu jā, ziema. Piezemēšanās izdodas smaga; mēģinot fotogrāfēt pa lidmašīnas logu, diezgan jūtami dabūju pa aci ar fotoaparāta korpusu. Stanstedā līst, ir migla un auksti. Autobusu cenas līdz Londonai šķiet samērā vājprātīgas; tā kā maksāt apmēram 35 latus par iespēju stundas trīs pavadīt pilsētā īpaši negribas, garlaikojamies turpat lidostā. Pirms doties uz drošības kontroli, nosveram savas somas – tās izrādās vieglākas, nekā gaidīts, un pat smagākā no abām pārāk netuvojas atļautajiem 10 kg. Britu drošībnieki neizrādās tik ļoti piekasīgi, kā gaidīts, un pavisam drīz mēs varam doties gaidīt nākamo lidmašīnu. Tomēr īpaši tālu netiekam – mūsu reisam nav norādīta izeja, tāpēc garlaikojamies turpat vestibilā bārā un apstaigājam tuvējos veikalus. Pēc Portugāles šeit mums cenas nepatīk it nemaz. Kad beidzot tiekam pie izejas numura, līdz teorētiskajai izejas slēgšanai palikušas 7 minūtes, savukārt uz norādēm lasāms, ka līdz tai jāiet 10 minūtes, līdz ar to pa Stanstedas gaiteņiem un eskalatoriem nesamies visai raitā solī. Tomēr jau atkal izrādās, ka ar izejas slēgšanas laiku Ryanair ir krietni pārcenties, un mēs vēl paspējam krietni pastāvēt arī rindā uz lidmašīnu.

Skavsta sagaida ar vēl biezāku miglu, zeme parādās tikai pārdesmit metru augstumā. Šoreiz pilots noliek lidmašīnu pie zemes tik neveikli, ka tā no atsitiena atlec atkal gaisā; aizmugurē daži pasažieri sāk spiegt un vaimanāt un pēc apstāšanās atskan aplausi. Ārā ir auksti, slapji un nejauki, tā ka jau pēc pirmajām pāris minūtēm gribas ātrāk tikt atpakaļ iekšā. Iekārtojamies turpat lidostā kādā slēgtā kafejnīcā pie galdiņa un mēģinām snaust. Ērti nav, taču nogurums ir tik liels, ka izdodas uz brīdi pat iemigt. Pārējā laikā izklaidēju sevi, lasot Stanstedā nopirktu žurnālu un laiku pa laikam izlocot kājas. Tādu kā mēs šeit ir daudz, daži pamanījušies iekārtoties pavisam ērti uz vairākiem krēsliem un mierīgi guļ.

Lidmašīna uz Rīgu ir visai tukša, tāpēc varam brīvi izvērsties. Katrs pie sava loga noskatāmies saullēktu, un tad jau arī Rīga ir klāt. Šeit izrādās tikpat slapji un nejauki kā Skavstā, tikai vēl aukstāk, un doma par braukšanu mājās ar autobusu tiek atmesta ātri. Ņemam taksi un sakraujam somas bagāžniekā. Saule un brīvdienas beigušās, esam atpakaļ ziemā un ikdienā.

.

Ar vēsu prātu vēlāk visu pārdomājot, secināju vairākas lietas. Pirmkārt, mēs noteikti brauksim uz Algarvi vēlreiz. Mazliet siltākā laikā, bet joprojām nesezonā.

Otrkārt, braucot uz dažām dienām, nemēģināsim aptvert pēc iespējas lielāku teritoriju. Mums būtu pilnīgi pieticis ar Faro un Taviru; kaut arī Lagoša bija skaista, varējām to atstāt nākamajai reizei.

Treškārt, lidojot vienā virzienā ar trim lidmašīnām, vienu no starplaikiem tomēr jācenšas ieplānot garāku, ar normālu nakšņošanu vai arī braucienu uz pilsētu. Ja vienu 7-8 stundu nīkšanu lidostā var izturēt tīri labi, tad divas tādas pēc kārtas jau ir visai grūti.

Ceturtkārt, kas meklē, tas atrod, un tas attiecas arī uz visai daudzveidīgiem zemo cenu piedāvājumiem. Katrā ziņā man iepatikās, un iespējams, ka nākamreiz mēģināsim kombinēt ne tikai Ryanair, bet arī vēl kādas lētās aviokompānijas atlaides.

Bildes – diezgan daudz – šeit.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *