Miglainā Albiona, 4. diena

No rīta kravājamies rūpīgāk kā parasti – mums vairs nepietiek ar visa samešanu mašīnā, mums jāsakravājās “lidojuma režīmā”, jo, lai cik ļoti arī negribētos, mūsu Anglijas piedzīvojums strauji tuvojas beigām. Brokastīs tiek apēsts viss, ko nevaram paņemt līdzi, kā arī sasmērētas maizītes, ko ēst lidmašīnā. Vēl gan padomā kāds veikals, jo neesam izpildījuši vienu plāna punktu – atrast kādu tirdzniecības centru un pamēģināt iepirkties. Tā kā neko prātīgu šodien paspēt vairs nevaram – līdz trijiem mums jāatdod Corsa, puspiecos vēlākais jābūt lidostā – tad tieši ar tirdzniecības centra meklēšanu šodien arī nodarbosimies. Galu galā esam atklājuši, ka šie objekti visbiežāk atrodas pie iebraukšanas lielākajās pilsētās, un Mančesteras apvedceļš jebkurā gadījumā atrodas starp mums un lidostu.

Pēc jautras ekskursijas pa līčloču, šķiet, vismazākajiem celiņiem, kādi reģionā atrodami – mēs gribējām braukt pa taisno, tāpēc mums visu laiku jālīkumo, nosmej Ervs pēc kārtējā “pa labi un tad tūlīt pa kreisi, un pēc 100 jardiem vēlreiz pa kreisi” tipa norādījuma. Kad beidzot nonākam uz bāņa, tiekam brīdināti par sastrēgumiem kaut kur, bet īsti nesaprotam, kur tas ir – krustojumi uz bāņa ir numurēti, bet Sygic nav tik nadzīgs tos numurus rādīt, lai dabūtu numuriņus, ir pamatīgi jāzūmojas iekšā, zaudējot sajēgu par atrašanās vietu attiecībā pret globusu. Sastrēgumi, acīmredzot, atrodas kaut kur citur, jo līdz nobraukšanai no bāņa tos tā arī neieraugām. Kārtējā aplī Sygic TO izdara atkal, tikai tagad mēs beidzot esam kļuvuši gudrāki un tā vietā lai nobrauktu no apļa nepareizi, mēs vienkārši apmetam goda apli, kura laikā man arī ar iebremzējušo navigāciju izdodas atšifrēt pareizo nobrauktuvi, un bez īpašiem tālākiem piedzīvojumiem mēs nonākam Altrinhemā.

Vieta, kur esam nonākuši, saucas Retail Park, un tas nav gluži tirdzniecības centrs mūsu izpratnē. Iedomājieties, piemēram, kādu no lielajiem Rimi, un salieciet kādus 10 tādus blakus. Vienā milzu veikalā – dārza preces, nākamajā apģērbi, vēl nākamajā datorlietas utt. Pat zooveikals tur ir pieklājīga Rimi supermarketa izmēros. Lai neieliptu te uz visu dienu, pēc iespējas ātri iebāžam degunu potenciāli interesantajos veikalos, tomēr neko īpaši interesantu neatrodam. Pārtikas veikals – Aldi – toties ir interesantāks, un te beidzot pārtika ir vidēji lētāka nekā pie mums. Iepērkam šo to graužamu lidmašīnai, šo to apēdamu tūlīt, šo to pacilāju, bet atstāju veikalā, jo nevaram aizvest.

Kad tiekam ārā no tirdzniecības parka, pulkstenis jau ir ap vieniem, un mēs nolemjam, ka pietiek. Pa ceļam vēl pēdējoreiz papriecājamies par mazajām, rosīgajām pilsētiņām, uzpildam auto, drusku apmaldamies, mēģinot apbraukt sastrēgumu, kārtējo reizi sastrīdos ar Sygic, līdz visbeidzot atmetu visām navigācijām ar roku un stūrmanēju tāpat pēc Googles kartes. Auto atdodam ar kādu pusstundas rezervi.

Tā kā šeit mūsu autobraukšana Anglijā beidzas, šķiet, ir īstais brīdis pastāstīt, kā tad īsti bija braukt pa ielas nepareizo pusi. Lūk, ko par to visu raksta Ervs:

“Kaut kādā brīdī kļuva skaidrs, ka būs jābrauc. Ar stūri otrā pusē un pa ielas otru pusi. Jau iepriekš it kā biju morāli gatavs šādai lietu kārtībai, bet tomēr radās doma ka pie tā vajag piestrādāt. Pakonsultējoties ar paziņām, noskaidroju, ka ir tāda datorspēle/ simulators “Euro Truck Simulator 2”, kurā citastarp var braukt arī iekš UK, atcerējos, ka man zem galda no seniem “virtuaļnije gonki mašinnije” laikiem putekļus krāj Logitech Momo Racing stūre ar pedāļiem un izdomāju, ka visu šito var likt lietā, lai drusku iegūtu sajēgu, kā tad TUR īsti būs.

Nu tad sacīts darīts – izvilku stūri, noskaidroju, ka ātrumkloķi var pārlikt arī otrā pusē, ko arī izdarīju, “interneta veikalā” “nopirku” iepriekšminēto simulatoru un ķēros pie lietas. Trenēties braukt ar fūri tur, kur jābrauc būs ar mazmašīnu, protams, ir interesanti, bet nu nebija pa rokai Vauxhall Corsa simulatora un ne jau ar mazmašīnas braukšanas niansēm bija jāiepazīstas.

Jau pēc pirmajām jūdzēm sapratu, ka pa ielas otru pusi braukt nav problēmu, tāpat problēmu nav arī braukt apļus, kuru, kā zināms, UK netrūkst. Patiesībā, tajā virzienā braukt apļus ir pat kaut kā dabiskāk nekā pie mums (ne es vienīgais esmu nonācis pie tāda secinājuma, tur varbūt ir sakars ar kustību pulksteņa rādītāja virzienā, vai). Grūtības iekš simulatora radās vienīgi krustojumos parastajos.

Un dabā, kad lieta nonāca līdz reālai braukšanai, izrādījās tieši tāpat. Samulsums laiku pa laikam iestājās tieši parastajos krustojumos, kad reizēm sajuka, no kuras puses kas tagad ir jāpalaiž un kurā joslā īsti nogriežoties ir jāielien.

Tā māžošanās ar simulatoru tomēr krietni noderēja, jo biju gatavs visādām situācijām un zināju, kur jāskatās un uz kuru pusi jāgriež. Bija gan arī nianses – ātrumkloķis manai datorstūrei ir tieši blakus, un vismaz dažas reizes, mēģinot pārslēgt ātrumus reālajā automobīlī, es grābstījos gar pagrieziena rādītāju :)

Kopsavilkums ir tāds, ka braukt pa ielas otru pusi ar stūri otrā pusē nemaz nav grūti, pēc pirmajiem pārdesmit km tas kļuva gaužām dabiski, un ja vēl ir gadījies patrenēties simulatorā, tad jau pavisam nekādu problēmu.

Starp citu, runājot par jūdzēm – tā kā šajā valstī viss ir šādās mērvienībās, tad tikai dabiski bija pāriet uz tām, arī lietojot visas navigācijas ierīces, lai lieki nejauktu galvu. Līdz ar to tur lietojām jūdzes un jardus, kurus gan Tjigra regulāri sauca par metriem, bet nu tā kā starpība nav liela, tad es to piedodu. :)”

No manis kā blakussēdētāja puses, šķiet, bija pat grūtāk – pirmajā dienā no visas tās krūmu švīkstēšanas man gar logu es krietni paplucināju sev nervus, turklāt iestājās kāda neprognozēta nianse – štrunts par jardiem un metriem, bet es rūpīgi un neglābjami daudzkārt biežāk nekā parasti sāku jaukt labo roku ar kreiso 😀 Šķiet, pirmajā dienā ar pirmo mēģinājumu pateikt pareizo virzienu man izdevās mazāk kā pusē gadījumu (normāli es kļūdos varbūt vienā reizē no piecām, tik traki ar mani nav). Otrajā dienā es atmetu mēģinājumus tikt galā ar pusēm un sāku vienkārši žestikulēt. Bet principā ar Anglijā pavadīto laiku pietika, lai pierastu, un, atbraucot atpakaļ, pa nepareizo pusi visi brauca te :)

Tātad atdodam auto, savācam somas, kāpjam bezmaksas busā un atgriežamies lidostā. Laiks vēl stundas divas, vēl jāizdzer izdzeramais, jāatrod pasts un jānosūta pastkarte, principā arī ēst gribas jau krietnu brīdi. Ēstuves lidostā dārgas, tāpēc visbeidzot atrodam nomaļu soliņu termināla priekšā, kur varam apēst savas sviestmaizes un vēl mazliet papriecāties par lidmašīnām – vispirms var dzirdēt rūkoņu, no kuras mēs mēģinam uzminēt, kas tieši lidos, un tad arī pats putns uznirst virs daudzstāvu stāvvietas jumta. Pierunājam sīku atstāt Morkambē savākto suvenīru – prāvu oli – jo baidāmies, ka drošībnieki neļaus to rokasbagāžā vest (ir pieredze). Sīks piekrīt ar noteikumu, ka pēc atgriešanās es uzzīmēšu karti ar norādi, kur akmens noslēpts, lai atbraucot nākamreiz, varētu to sameklēt.

Kad viss ir apēsts un izdzerts, līdz lidmašīnai atlikusi apmēram pusotra stunda, tāpēc beidzam niekoties un ejam drošības kontroli. Sarūcos ar drošībniekiem par savas somas saturu – nu sakiet, lūdzu, kopš kura laika marmelāde ir šķidrums? Un zemesriekstu sviests? Drošībnieki paliek nepielūdzami, šķiros arī no mazā nazīša, kuram asmens gan ierakstās atļautajos 6 cm, bet tagad tiek piemērīts klāt arī nodrupušā spala sākuma kritiskais centimetrs, un nazītis paliek Mančesterā (turpceļā Rīgas drošībniekiem nekādu iebildumu pret to gan nebija). Vislielākā skāde par zemesriekstu sviestu – es tā arī nedabūju pagaršot, kas tas īsti ir un pēc kā garšo (pie mums tāda burciņa maksā, sākot no divarpus latiem, kas tā kā būtu par daudz, lai tik vien kā pagaršotu, Aldi tāda pat burka maksāja ap pusmārciņu). Joprojām sapīkuši, paklīstam pa tax-free zonas veikaliņiem, cerībā aizvietot kaut ko no zaudētā, bet veikaliņos nekā prātīga nav, pat ne normālu suvenīru – pat viss parastais sīkumu arsenāls – krūzītes, atslēgu piekariņi, magnētiņi – pārsvarā ar Londonas simboliku, un joprojām neviena daleka :(

ryan

Šis mūs tūlīt vedīs mājās

Pie izejas uz lidmašīnu liela rinda, visi stāv šaurā, smacīgā gaitenī, bet rinda krietnu brīdi nekust uz priekšu vispār. Kad beidzot tiekam lidmašīnā un ieņemam apmēram pēdējās trīs vietas vienuviet – apmēram turpat, kur sēdējām turpceļā, virs labā spārna – man ir viss piegriezies. Pasperu somu zem priekšējā sēdekļa, sabāžu siltās jakas augšā bagāžas plauktā, apsēžos, piesprādzējos un uz brīdi izslēdzu apkārtējo kņadu. Tomēr ilgi īgņoties man nav lemts – pa mazajiem lidmašīnas lodziņiem jāķer vēl pēdējās krāsainās astes. Noskatamies uz spotteru pauguru no otras puses, sīks cītīgi māj ar roku, bet pretī neviens vairs nemāj – nu ja, tagad mēs esam “kārtējais garlaicīgais Ryanair”. Lidojums ir patīkamāks nekā turpceļā, neviens zilonis uz ribām nesēž, arī mākoņu mazāk un lejā var redzēt zemi – sīks vismaz uz kādu laiku ir nodarbināts. Sapīkumā par atņemto zapti esam aizmirsuši nopirkt kaut ko dzeramu, sagrabinu pa kabatām pēdējās britu naudiņas un mēģinu nopirkt kaut ko padzerties no stjuartēm. Man ir 1.60 mārciņas, lētākais dzeramais maksā 1.80. Nu laaaaaabi, maksāšu ar karti, bet britu naudiņas lai paliek, tā teikt, sēklai priekš nākamās reizes. Jo nākamā reize būs, man tur pārāk ļoti patika. Atpogājam savas graužamo priekšmetu tūtas, pirms tās paspējušas kļūt sprādzienbīstamas – turpceļā šo kļūdu pieļāvām ar čipšu paku, kura lidmašīnas retinātajā gaisā piepūtās kā balons tik ļoti, ka man bija bail to taisīt vaļā 😀 – un lidojam mājās.

Rīga sagaida ar tumsu, aukstumu un mašīnām, kas brauc virsū no nepareizās puses. Un ļoti pamatīgu mazuma piegaršu.

.

Pēdējās dienas kartes nebūs – es pat braukšanas brīdī ne katru reizi sapratu, pa kuru no pusmiljona sīkajiem celiņiem mēs tagad braucam, nerunājot par to, ka varētu maršrutu rekonstruēt vēlāk.

.

Ieskatam – mūsu ģenerālais budžets (visus niekus es neuzskaitīšu, tikai lielākās pozīcijas):

Aviobiļetes trijiem turp – atpakaļ – 131 Ls (noapaļoju līdz veseliem latiem)

Viesnīcas trijiem, bez brokastīm – 39 + 39 + 25 + 42 = 145 GBP (kopā četras naktis)

Auto noma divām diennaktīm – 32 Ls

Bākā ielējām nepilnus 30 GBP

Par sabiedrisko transportu Mančesterā kopā atstājām 10.90 GBP

Katra paēšanas reize trijiem lētajās uzkostuvēs izmaksāja vidēji ap 10 GBP, vēl kādus 20 GBP mēs notērējām, pērkot pārtiku lielveikalos un ēdot mašīnā / viesnīcā / pie ūdenskrituma / whatever.

Noapaļojot uz augšu, lai ietilpinātu tur arī muzeju ieejas biļetes, autostāvvietas, sidru un līdzpaņemtās siermaizes, sanāk, ka trīsarpus dienas Lielbritānijā trijiem mums ir izmaksājušas nepilnus 400 Ls. Nav pašas lētākās brīvdienas, bet traģiski dārgas arī nē.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *