Miglainā Albiona, 2. diena

Nākamās – ceturtdienas – rītā mostamies agri. Priekšā gara, visai piesātināta diena – mums jāizvācas no viesnīcas, jāsabildē lidmašīnas, jādabū nomas auto un jāaizbrauc līdz Veikfīldai, kur rezervētas nākamās naktsmājas – tas ir kādi kilometri 80, otrpus Peak District. Apēdam apēdamo, izmetam tukšo, sakrāmējam visu somās un dodamies.

Sākotnējais plāns paredzēja doties uz Runway Visitors Park ar autobusu, kuram pietura ērti novietota tieši pašā parkā, bet, tā kā tagad mēs jau zinām, kur ir viesnīcai tuvākā pietura un cik bieži kursē autobusi, plāns tiek mainīts un mēs ejam kājām – parks ir tikai nepilnas divas reizes tālāk nekā pietura. Pļaviņā viesnīcas priekšā satiekam veselu baru zaķu, kādas daudzpadsmit galvas. Pa ceļam redzam vēl vairākus ne-gluži-baložus, kā arī sabozušos kaķi uz šķūnīša jumta, un koka lauvu kafejnīcas stāvvietā.

Parks ir atvērts no astoņiem rītā, kad mēs tur ierodamies, ir kādas piecpadsmit minūtes pāri – tātad īpaši agrāk mēs atnākt nemaz nevarētu. Rīts ir apmācies, bet miglu izdzenājis diezgan lielais vējš. Uzmetuši aci “dienas piedāvājumam” – Concorde ciet, no brīvi pieejamajām trijām lidmašīnām atvērta vismazāk interesantā – kāpjam spotteru uzkalniņā – zemes paaugstinājumā, no kura ērti fotografēt pāri sētai – un ķeram pirmos kadrus. Tehnika niķojas, un daži labākie momenti paliek nenobildēti, jo beidzas baterija. Pēc kāda brīža saprotu, ka fotoaparātam, acīmredzot, ir ne mazāk auksti kā man, un sāku auklēt maiņas bateriju vissiltākajā kabatā un pašu aparātu – azotē. Tas palīdz, un zaudēto kadru kļūst mazāk. Norunājam – kad te interesantākais izbeigsies, iesim uz kafejnīcu dzert kafiju un sildīties – kafejnīca novietota tajā pat angārā, caur kura stiklotajām durvīm pa gabalu redzams Concorde spicais deguns. Nosalstam ātri – vējš tiešām ir auksts un negants – bet iet sildīties kaut kā nesanāk – mums garām labi ja pārdesmit metru attālumā uz pacelšanos brauc lidmašīnas tādu aviokompāniju krāsās, kādas līdz šim bija redzētas labi ja bildēs, un dažas arī tādas, par kādām pat dzirdējusi nebiju, viena par otru lielākas un iespaidīgākas. Kādā brīdī saku Ervam – tagad es zinu, kā jūtas bērns konfekšu veikalā 😀 Te tiešām ir spotteru paradīze – atšķirībā no citām lielajām lidostām, kurās novērojams diezgan būtisks vienas – divu aviokompāniju īpatsvars, šeit astes ir raibu raibās, un arī lidmašīnu dažādība ievērojama. Jā, biežāk par citiem apgrozās FlyBe, ir padaudz Ryanairu, bet to parādīšanās tik vien kā ļauj uz brīdi sasildīt ķepas kabatās un neapnīk. Man nebija gadījies būt nevienā no pavisam lielajām lidostām, tāpēc savām acīm redzēto lidmašīnu modeļu bija tik, cik apgrozās Rīgā, un vēl daži no Helsinkos redzētajiem, bet šeit sanāca pielikt ķeksīšus praktiski visiem gaisa milžiem, kas kaut cik aktīvi lido – tagad man pietrūkst tikai Boeing 747-800, kas ir stipri svaigs putniņš. Un, ja būtībā pa apmēram septiņarpus gadiem, kopš bildējam lidmašīnas, man šī nodarbe bija sākusi mazliet apnikt, tad šeit man par to atkal iestājās sākotnējā sajūsma.

Kad interesanto lidmašīnu plūsma beidzot tomēr nedaudz apsīkst, saule ir sākusi lauzties cauri mākoņiem un sildīties nemaz tik ļoti vairs nevajag, tomēr ejam dzert kafiju kā sarunāts. Diemžēl aizkari starp kafejnīcu un angāra galveno iemītnieku ir ciet, tāpēc majestātisko, ieslodzīto putnu tā īsti, lai arī caur stiklu, beidzot aplūkojam tikai pēc tam. Tā ir viena no slavenākajām Concorde, kas stāv Mančesterā – British Airways kādreizējais flagmanis G-BOAC, daudzu rekordu īpašniece, joprojām diezgan tuvu tādam tehniskajam stāvoklim, lai varētu lidot, tikai viņai to neatļauj. Pieskarties šim putniņam un aplūkot to no iekšpuses noteikti būtu prasīto 13 mārciņu vērts. Šoreiz diemžēl jāpaliek gribot, bet tas noteikti ir viens ķeksītis, kura dēļ šeit mēģināsim atgriezties.

parks

Vieta jūsu piknikam. Angārā kafejnīca un Concorde, uz skrejceļa pārītis resno putnu.

avro

Gurķītis :)

concorde

Skaistais, ieslodzītais putns – ātrākā pasažieru lidmašīna pasaulē

Papriecājušies par Concordi, aizejam nomedīt lielo, resno – Airbus A380, lielāko pasažieru lidmašīnu pasaulē, uzēdam līdzpaņemtās maizītes pie viena no piknika galdiem, paklausīgi nebarojam uzmācīgo zvirbuļu baru – putnus barot šeit aizliegts drošības apsvērumu dēļ – vēl mazliet pabildējam – šajā brīdī man nākas rikšiem nesties uz paaugstinājumu, lai nomedītu Boeing 747 Virgin Atlantic krāsās – izložņājam gurķīti – Avro RJX – daži šādi vai ļoti līdzīgi sensenos laikos bija arī airBaltic flotē, un tā nu sagadījās, ka tā bija pirmā lidmašīna, ar kuru es savā mūžā lidoju, tāpēc man vēl šobaltdien ir ļoti mīļa. Aizejam atpakaļ vēl drusku pabildēt. No angāra aizsega viens pēc otra lien ārā Thomson Boeing 767, bildēju vienu, otru, trešo, ēēē, šitais ir savādāks, šitais ir Dreamliner! Atdodu fotoaparātu Ervam, kā bija sarunāts iepriekš – man lielais, resnais, Ervam Dreamliner – šobrīd svaigākais aktīvi lidojošais laineris pasaulē. Pavadījuši šo putniņu, ielienam suvenīru bodītē, pašausminamies par cenām, pabrīnāmies, kāpēc šādā vietā neņem kartes, nopērkam maziņu Concorde, jo tik daudz skaidras naudas mums vēl ir, vēl drusku pabildējam, aptaustam parkā atrodamo platfizelāžas (widebody) lidmašīnu DC-10 (nu labi, visa lidmašīna tur nav, tikai deguns), skatos pulkstenī, drīz laiks uz autobusu, paga, stop. Pēc suvenīra iegādes man kabatā palika kaut kāda sīknauda, bet vai autobusa biļetei pietiks? Saskaitu kapeikas – diezgan droši, ka nepietiks? Ko nu?

dreamliner

Boeing 787 Dreamliner – jaunākā un progresīvākā pasažieru lidmašīna pasaulē

A380

Lielais, resnais – lielākā pasažieru lidmašīna pasaulē.

DC-10

Šis arī ir diezgan resns :)

Izstrādājam plānu – mēģināsim sarunāt ar busa šoferi, lai aizved mūs par tik, cik mums ir. Ja neļausies – neko darīt, Ervs brauks uz lidostu viens, savāks nomas auto un atbrauks mums pakaļ. No lidostas izbāžas lielais, resnais, ķeram, bildējam, resnais aizlido, autobuss aizbrauc. Nākamais pēc stundas. Domājam citu plānu – iesim atpakaļ uz viesnīcu kājām, viesnīcā bija bankomāts, paņemsim naudu, iesim uz to busu, kas pie viesnīcas atrodams. Pulkstenis ir pustrīs pēcpusdienā, kopš pusastoņiem esam bijuši ārā, lielāko daļu laika uz kājām. Līdz šim brīdim man ir sākusi diezgan neciešami sāpēt mugura un sīks īd, ka ir noguris.

Ejam. Ervs aiziet raitākā solī, lai mums ar sīku nav jāmet līkums līdz viesnīcai. Tiksimies pieturā. Aizejam līdz pieturai, Ervu nekur nemana, sāku jau satraukties, jo pēc samainīšanās ar somām tīri nejauši visi trīs telefoni, kas mums ir, ir palikuši pie viņa. Beidzot Ervs parādās. Bez naudas – viesnīcā bankomāts nedarbojas, viņam ieteikts iet uz otru viesnīcu, tur bankomātā nav naudas, ieteikts iet uz trešo viesnīcu, tur bankomāta nemaz nav un iesaka iet atpakaļ uz otro viesnīcu. Meklēju somā iepriekšējā vakarā lidostā pievākto busu sarakstu – pēc saraksta buss ir aizgājis pēc 7 minūtēm, dabā mēs pārskatāmā attālumā esam bijuši ilgāk un zinām, ka neviens buss nav garām braucis. Atrodu zemē mētājamies autobusa biļeti par 70 pensiem – tas dod cerību, ka atlikušās kapeikas tomēr pietiks. Vienojamies, ka, ja tomēr nepietiks, tad Ervs ar sīku ar somām brauks ar busu, bet es aiziešu kājām, kamēr viņi meklēs autonomu. Tikko esam to norunājuši, kad parādās autobuss. Biļete tomēr maksā 1.40 mārciņas, mums kādu 20 pensu pietrūkst, Ervs piedāvā šoferim visu atlikušās sīcenes sauju, lai tomēr ved mani arī, uz ko šoferis no sīcenes atsakās un māj man ar roku, lai kāpju iekšā. Tikai nesakiet nevienam, viņš nosmaida.

Lidostā atrodam valūtas maiņas kantori, kas iepriekšējā vakarā bija slēgts (kādēļ mēs arī bijām palikuši bez derīgas naudas), un tiekam pie kārtējās saujas mārciņu. Ar bezmaksas busu aizvizinamies līdz autonomu ciematiņam – te tās visas noliktas vienuviet gabalu nost no lidostas. Drusku pastāvam rindā, aizpildam un parakstam papīrus, kārtējā darbība ar maģisko plastikāta gabaliņu, un mums tiek izsniegtas atslēgas. Tiesa gan, ar drošības naudu tā arī netiekam skaidrībā – tiek solīts nobloķēt uz kartes 650 mārciņas, bet vēlāk, skatoties bankas izrakstā, secinām, ka rezervēti bijuši vien nepilni 200 Ls – pat ne solītais minimums 250 mārciņu izmērā. Lai nu kā, atrodam stāvvietā tumši oranžu opeli, sorry, Vauxhall Corsa, sakrāmējam mantiņas un sakāpjam arī paši iekšā, Ervs pēta pogas un mēģina pierast tās lietot no nepareizā beņķa, es savukārt spaidu navigāciju. Iebakstu Co-pilotam par ceļamērķi kādu nelielu miestiņu apmēram pareizajā virzienā – bez rajona kartes īsti neatceros, kur mums vajadzēja nokļūt, karte un navigācija tagad ir vienā telefonā, tāpēc abi nav īsti savietojami, bet nekas, pēc pieredzes zinām, ka kultūršoks mūs iedzīs kādā benzīntankā vai citā pieturvietā ne tālāk kā pēc kilometriem mazpadsmit, un tad jau tiksim skaidrībā.

Pirmie kilometri ir samērā nervozi, bet Co-pilots vismaz cītīgi un pietiekoši lietojami stāsta ceļu, pa kuru mums jābrauc. Izmanevrējam no lidostas, no ceļu remonta, izbraucam cauri nelielam miestiņam, pabraucam garām benzīntankam – nē, te vēl nē, vēl par ātru piestāt – braucam tālāk, ceļš šaurs, līkumains, sasodīts, es gribēju šoseju, piestājam pie pirmās izdevības, nav te kur piestāt, pasākums kļūst arvien nervozāks. Līdz Co-pilotam iedotajam galamērķim tā arī nevienu piestāšanas iespēju neatrodam, braucam kaut kur uz dullo, šoseju neatrodam, iebraucam vēl šaurākā un līkumainākā celiņā. Satiksmes intensitāte drīzāk atgādina tādu vidēji svarīgu Rīgas centra ielu, nekā taciņu nekurienes vidū, turklāt ceļš ir tik šaurs, ka, mainoties ar pretīmbraucējiem, gar auto maniem sāniem švīkst krūmi, bet otrā pusē starp spoguļiem paliek vien centimetri. Nervi beigti.

Beidzot atrodam kādu brīvu pleķīti privātmājas vārtu priekšā, apstājamies, drusku nomierinamies, noorientējamies pret globusu, atrodam pareizos miestu nosaukumus, iebakstam tos Co-pilotā un braucam tālāk. Tagad jau braucas labāk – beidzot atrodam arī kaut ko šosejai līdzīgu un pārvietošanās kļūst raitāka. Dabasskati kļūst arvien krāšņāki, pēcpusdiena arvien vēlāka, parocīga benzīntanka šosejas malā joprojām nav, toties kādā ciematā atrodas benzīntanka un Tesco apvienojums, kurā arī piestājam. Salasam kaut kādas bulkas, sagrieztu desu, kārtējo limonādi – kaut ko, ko varētu apēst braucošā mašīnā, jo pulkstenis jau ir daudz, bet Veikfīldai esam pietuvojušies samērā nenozīmīgi, mums priekšā vēl gandrīz viss Peak District. Samulstu, kad, maksājot par bulkām un desu, man pārdevēja jautā, vai ir arī degviela – ā nu jā, benzīntanks taču, kaut arī jūtos kā mazizmēra Maximā apmēram. Nē, degviela pagaidām nav vis, Corsa tik daudz neēd.

Braucam tālāk, izbraucam jau uz tādas palielākas šosejas, ceļš ved pa ielejas sāniem cauri gleznainiem miestiņiem. Lejpus šosejai ganās aitas, otrā pusē kalna sāni arī piebērti ar miestiņiem. Ir skaisti, gribas papriecāties un nobildēt, tāpēc, ieraugot ceļmalā piestāšanas vietu – reāli tāds paplašinājums kur nobraukt mašīnu no šosejas tik, nekādas labiekārtotības – saku Ervam, lai piestāj, paēdīsim “pusdienas ar skatu” – šis apzīmējums maltītei skaistā vietā mūsu sarunvalodā ievazājies kopš Korsikas brauciena. Ēdam, bildējam ieleju, priecājamies, pielabojam navigāciju, braucam tālāk.

Kad beidzot nonākam īstajā Peak District, sāk krēslot. Konstatēju, ka braucam ne gluži tur, kur biju iedomājusies, saku, vajag piestāt (jo pa tiem līkumu līkumiem augšā lejā braucošā mašīnā pogas bakstīt grūti, it sevišķi, ja no sākuma vēl jāizpēta, kur tieši kas ir jābaksta), tieši tai brīdī ceļā gadās šaurs tiltiņš pār upi ar ūdenskritumu un neliels ceļa paplašinājums aiz tā. Nometam auto malā, izejam izlocīt kājas un paskatīties uz ūdenskritumu no augšas (īsti neredz), pie viena sabakstu savu navigāciju, un Co-pilots izved mūs uz iecerētā ceļa pa shortkatu – šeit es nosolos Co-pilota shortkatus vairs nelietot, jo ceļš ir amerikāņu kalniņi un apmēram tik plats, ka vietām šķiet, ka TUR cauri neizlīdīs pat mūsu Corsa. Lai nu kā, shortkats vismaz nav garš, izlienam atpakaļ uz lielāka ceļa (tā, protams, man liekas tagad) un braucam kalnā augšā. Saulrieta paliekas krāso klinšainas kalna virsotnes glītos toņos – man kaut kā bija šķitis, ka Anglija ir, labākajā gadījumā, pauguru zeme, bet šeit tiešām ik pa brīdim novērojam vertikālus klinšu atsegumus, ne pārāk augstus, toties garus gan. Kur beidzas klintis, tiešām viss ir tādi sirsnīgi pauguri – augsti, bet ne tik stāvi, lai tos par kraujām sauktu, noauguši ar zāli, sadalīti lielākās un mazākās rūtiņās ar sakrautu akmeņu sētām, un pilni ar aitām, kurus pa retam nomaina govis un vēl retāk – zirgi. Ceļš ir kļuvis par nedaudz maigāku amerikāņu kalniņu versiju – joprojām augšā lejā līču loču, bet šeit tas vismaz pārsvarā ir pārskatāms. Ervs ir noķēris braukšanas garšu un priecājas, es brīžiem turpinu sirmot 😀 Smejam, ka tagad mēs saprotam, kādēļ britu autobūve radījusi tik daudz sporta auto un dusmīgu blusu – te ar kādu jagulāru bez jumta vai ko tamlīdzīgu braukt patiešām būtu bauda. Asfalts nav ideāls, bet gana labs arī zemās grīdas pletīzeriem, un vienīgās bedres gadās (bet gadās!) tikai tad, kad es sadomāju padzerties, piemēram.

sv_shortkats

Šis ir ekrānšāviņš no Google Streetview – Co-pilota shortkats.

psd_ar_skatu

Pusdienas ar skatu – diemžēl zāli nav nopļāvuši

uud_krit

Ūdenskritums nekurienes vidū- pievērsiet uzmanību arī klintīm kalna galā

Jau melnā tumsā samērā pēkšņi un negaidīti attopamies Šefīldas priekšpilsētās – miegaino lauku ainavu urbanizācija nomaina bez brīdinājuma. Ap deviņiem vakarā satiksme ir kā uz Brīvības ielas dienas vidū, ņudzeklis, luksofori, neko nesaprotu, Co-pilots stāsta pareizās joslas, un tikpat pēkšņi un negaidīti urbanizācija beidzas un sāķas autobānis – esam izbraukuši uz M1, vienas no lielākajām šosejām Lielbritānijā. Gluži tāds mērķis man nebija, bet, tā kā ir jau vēls, esam noguruši un tumsā dabasskatus tāpat neredz, lai jau būtu – viesnīca ir kā reizi šīs šosejas malā, un šādā veidā mēs tur nonāksim ātri vien.

Nobraucam no šosejas, atrodam savu Travelodge, izveicam procedūras un iekārtojamies istabiņā. Ir vēls, bet gribas ēst, pa ceļam nevienu take-away ķīnieti, kā bija iecerēts, neatradām – nē, Šefīldā bija, bet tur bija pārāk liels ņudzeklis, lai attaptos un piestātu. Ejam uz veikalu – bez Travelodge atpūtas vietā ir arī benzīntanks, Burger King un Costa Coffee – gan jau kādā no tiem kaut ko pieņemamu atradīsim. Sākam ar benzīntanku – Ervam gribas iedzert, man gribas jogurtu, sīks īsti nezin, ko grib, bet kaut ko grib noteikti. Benzīntankā nav ne jogurta, ne arī iedzert, sīks ierauga konfekšu plauktu, bet tam mēs viņu kaut kā dabūjam garām un ejam uz kafejnīcu. No turienes mēs izmūkam ārā, tikko ieraugām cenas. Atliek Burger King, kur cenas ir vēl baisākas – lētākais burgeris ap 5 mārciņām. Erm. Šosejmalas ieskrietuves pilnīgi noteikti nav laba ideja.

Sapīkuši par šādu lietu kārtību, kāpjam Corsā un braucam uz Veikfīldu – galu galā līdz tai ir vien jūdzes septiņas (kaut kad pa burzmu esam pārgājuši uz šādu mērvienību sistēmu) un pilsētiņa gana liela, lai tur būtu kāda ēstuve – Co-pilots neko nezina, bet otra navigācijas programma, Sygic – vēsta par lielveikalu, benzīntanku un pāris kafejnīcām. Sacīts, darīts – septiņas jūdzes pa bāni ir ātri, drīz iebraucam pilsētā un sākam skatīties apkārt. Ir McDonalds (nav interesanti), ir liels lielveikals (bet ne tas, kuru solīja Sygic), ir vēl viskautkas, tur, kur būtu jābūt lielveikalam, lielveikala nav, ir apbedīšanas birojs un kaut kas, kas man sākumā izlasās kā Wedding shop (paspēju jau nopriecāties, ka viņi gan praktiski – viss kāzām un bērēm blakus mājās, bet tomēr izrādās, ka tur ir nevis wedding, bet welding pakalpojumi), un vēl turpat blakus – izkārtne “preces no Polijas un Lietuvas” un ķīniešu take-away. Nometam Corsu blakus ielā, ejam pie poļiem. Mums par sajūsmu, tur ir ne tikai poļu jogurts un lietuviešu konservi, bet arī Laimas šokolāde un zefīrs, Selgas cepumi un Zelta un Cēsu alus! Poļu jogurtu mēs nopērkam gan, bet citi pašmāju labumi paliek plauktā, paķeram kaut kādu angļu sidru kategorijā “iedzert” un sīks atrod kārtējo limonādi. Drusku papļāpājam ar veikalnieku, jā, poļu un lietuviešu, arī latviešu, pilsētā esot diezgan daudz. Ejam pie ķīnieša – tiešām īsts ķīnietis stāv aiz letes – vienojamies par divām kastītēm uz trijiem, un pēc minūtēm desmit atgriežamies mašīnā ar pārtiku. Pa to laiku ir aizvērts lielveikals, kuru redzējām iepriekš, bet lai jau viņš paliek, kur ir.

polju_bode

Atpakaļceļā trāpīt viesnīcā nav tik vienkārši – mēs esam bāņa nepareizajā pusē, tāpēc mums jāpabrauc viesnīcai garām, pēc kādas pusotras jūdzes jānobrauc uz mazāka ceļa, aplī jāapgriežas un jābrauc uz šosejas atpakaļ. Te jāpiebilst, ka Anglijā pa apļa labo (nē, kreiso, respektīvi, ārējo) joslu braukt taisni, t.i., pa apli, ir aizliegts, un tur, kur aplī sanāk kopā vairāki ceļi, pa joslām ir jāmanevrē diezgan precīzi. Sygic pirmoreiz izdara to, par ko es viņu lamāšu vēl vairākkārt visas turpmākās dienas – tieši tad, kad visvairāk vajag, viņš iebremzē un joslu maiņu laicīgi neparāda, kā rezultātā mēs iebraucam ne tur. Labi, ka trāpam uz kaut kāda mikroceliņa, nevis uz bāņa nepareizajā virzienā, piemēram, tāpēc kļūdu ir viegli labot. Drīz esam atpakaļ viesnīcā, izpakojam savu ķīnieti – nu, principā, mums būtu daudzmaz pieticis arī ar vienu kastīti uz trijiem. Uzēdam, paskatamies vietējo TV, pašķirstam viesnīcā savāktos vietējo atrakciju bukletiņus, un liekamies uz auss.

Te mūsu maršruts no auto dabūšanas vietas līdz naktsmājām (atzīmētie punkti neko nenozīmē, ar viņiem es tikai piesēju maršrutu):

[googlemaps https://maps.google.com/maps?f=d&source=s_d&saddr=Ringway+Rd&daddr=Wilmslow+Rd%2FA538+to:Woodford+Ln+to:53.3213613,-2.1621014+to:53.369849,-2.1131965+to:A625+to:53.2810107,-1.6362383+to:53.2909601,-1.6400161+to:53.3016702,-1.6399494+to:A57+to:nezin%C4%81ms+ce%C4%BC%C5%A1&hl=lv&geocode=FfBALgMdEnnd_w%3BFX5yLQMdmJve_w%3BFe2sLQMdHs3e_w%3BFZGeLQMdSwLf_yn9k2qNZEx6SDH27Dqc7do-UQ%3BFflbLgMdVMHf_ynnLXuNMkt6SDGI0EiE4UE7HA%3BFbnpLAMdiwvn_w%3BFfIALQMdcgjn_ynNFo-M7yl6SDFdTvH8hUnblw%3BFdAnLQMdsPnm_yk5gOaM9yl6SDGb3XnCFSMg7A%3BFaZRLQMd8_nm_yl3JKGYESp6SDGq3pRJEfAwFg%3BFdBwLgMdpCnm_w%3BFScxMgMdS1no_w&sll=53.614608,-1.546841&sspn=0.023854,0.0418&mra=mi&mrsp=10&sz=15&via=3,4,6,7,8&ie=UTF8&t=m&ll=53.466796,-1.837463&spn=0.572255,1.373291&z=9&output=embed&w=500&h=350]

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *