Miglainā Albiona, 1. diena.

Tātad 24. septembra krietnā pievakarē esam lidostā, izejam drošības kontroli, aizpildam “Ierodies lidostā laicīgi” loterijas anketu, nopērkam mazu pudelīti ūdens zelta cenā (ja godīgi, man arvien vairāk liekas, ka drošības noteikumi par šķidrumu pārvadāšanu rokasbagāžā ir domāti tikai dzērienu pārdevēju peļņai tax-free zonā), tuvplānā parādam sīkam, kas notiek ar lidmašīnu uz zemes (tieši pie loga, kur tobrīd stāvam, piebrauc Ryanair un izpilda visas procedūras), un tad diezgan laicīgi dodamies uz savu izeju. Nokāpjam pa kāpnēm… un nonākam nelielā ellītē.

Telpa, kurā ir trīs izejas (geiti), ir tādas palielas viesistabas izmēros. Ar piecu minūšu starpību izlidošana plānota no divām izejām – uz Dublinu un Mančesteru. Spriežot pēc cilvēku skaita telpā, abas lidmašīnas būs pilnas. Tas ir cilvēki 350. Kā jau ierasts, daļa mēģina stāvēt rindā uz vēl slēgtajām izejām. Flightradarā redzams, ka abas lidmašīnas vēl ne tuvu nav Rīgā, tātad drūzmēšanās turpināsies vismaz vēl pusstundu kā minimums. Ir karsti, nav gaisa. Sīks dīdās un nevar ne nosēdēt, ne nostāvēt mierīgi. Uz lidmašīnu gaida vēl vairāki pasažieri ar bērniem, tai skaitā zīdaiņiem. Arī viņiem ir karsti un grūti, un viņi to izpauž tā, kā nu mazi bērni to daždien dara. Īsumā – šīs minūtes apmēram 45 līdz izejas atvēršanai es izvēlos neatcerēties.

Iekārtojamies lidmašīnā apmēram pa vidu, virs spārna. Sīks iesēžas pie loga, sabāžu plauktā somas un siltās jakas, viena soma paliek zem sēdekļa – tajā ir lidojuma laikā vajadzīgās lietas, Lidmašīna ir pilna, notiek drūzmēšanās pa eju, stjuartes steidzina – sēdiet jebkur, kur ir brīvs, pēc tam samainīsieties, ātrāk, ātrāk. Pulkstenī redzams, kādēļ – izlidošanas laiks jau klāt, bet kāda ceturtdaļa pasažieru vēl bīdās šurpu turpu. Īstenībā šitā “kurš pirmais brauc, tas pirmais apsēžas” taktika kavē laiku. Paiet krietns brīdis, līdz visi ir apsēdušies, visas somas aizvāktas, visi plaukti aiztaisīti un glābšanas vestes un skābekļa maskas nodemonstrētas. Sīks žēlojas, ka neredz, kas tiek rādīts, un sāk dīdīties.

Beidzot varam lidot. Pārmaiņas pēc man neaizkrīt ausis – kaite, kas citādi man patīkamo lidošanas procesu nedaudz sabojā – toties uz ribām uzsēžas zilonis un neļauj elpot. Tas gan laikam dēļ cilvēku daudzuma un gaisa trūkuma, nekā dēļ pašas lidošanas. Par sāpošām ausīm toties sāk činkstēt sīks, tāpēc līdz ar parasto pēcpacelšanās rosības sākumu zvejoju no somas siermaizes, spilvenu un citus uzmanības novēršanas piederumus. Taktika strādā, ausis aizmirstas, kādu brīdī tiek uzdoti ažpadsmit jautājumi, un tad iestājas klusums un mazā auguma lielais ceļotājs izbeidzas – bet ir jau arī ap pusnakti pēc Rīgas laika. Arī es drusku pasnaužu – garlaicīgi, nevar pat pa logu skatīties. Snaust gan drusku traucē lidmašīnā esošie bērni, kas raud uz maiņām. Tāpat beidzot saprotu bieži manīto činkstēšanu par šaurajām vietām starp sēdekļu rindām Ryanair lidmašīnās – man priekšā pie kājām ir lejā atstātā soma, kas traucē iztaisnot sāpošo ceļgalu, tāpēc grozos un dīdos pusi ceļa, mēģinot iekārtoties ērtāk un brīžiem izstiept kājas ejā, pa kuru savukārt notiek aktīva kustība ar ēdienu, dzērienu un krāmu ratiņiem (vienā brīdī sasmejos par stjuarti, kura stumj tos ratiņus starp pārsvarā snaudošajiem pasažieriem un monotonā balsī skaita – cosmetics, perfume, watch your legs, aftershave…).

Nosēšanās Mančesterā pamodina arī tos, kas vēl turpinājuši gulēt – kā jau daždien Ryanair, mūs nomet zemē kā malku un nobremzē tā, ka iekaros drošības jostā. Laikapstākļi – miglaini, kā Albionai pieklājas, gaiss mikls, bet silts un patīkams. Pasu kontrolē mani uzrunā skaidrā britu angļu valodā, un es… nesaprotu. Vēlreiz man jāpārjautā arī pārdevējam Spar veikaliņā turpat lidostā, kurš, izrādās, uzdevis man episko jautājumu – Maisiņš vaig? (Wanna bag? – bet ar izteiktu ziemeļu akcentu) 😀 Papildinājuši bruņojumu ar maisiņu, limonādi, bundžu sidra un paciņu konfekšu (sīkam briesmīgi vajag), dodamies meklēt savu viesnīcu.

Ir trīs veidi, kā nakts vidū – ir gandrīz pusnakts pēc vietējā laika – nokļūt viesnīcā – ar taksi, ar viesnīcas shuttle bus (maksas), vai ar kājām. Saskaņā ar google maps, jāiet apmēram pusotras jūdzes no viesnīcai tuvākā termināļa. Nakts vidū tikko ielidojušiem ar visām mantām iet pusotru jūdzi taču ir jautri, vai ne? Protams, ka ir – pusotrai jūdzei gan jāpieskaita gandrīz vēlviena, kas jānoiet pa lidostu, lai nokļūtu līdz tam viesnīcai tuvākajam terminālim. Nakts vidū, izrādās, horizontālo eskalatoru (jebšu kā lai nosauc tos braucošos celiņus, kas novērojami galvenokārt tieši lidostās) lielākā daļa ir izslēgta. Iznākam no lidostas, noorientējamies pret globusu, sākam iet – ēee, reku Boeing 747 aiz sētas stāv! Tas un briesmīgā miskaste visriņķī, kā arī pilnīgais cilvēku trūkums nakts vidū pa ceļam uz viesnīcu rajonu (viņas tur vienuviet kādas trīs atrodas) arī ir pirmais iespaids par šo zemi.

Netālu no viesnīcas ceļa malā satiekam zaķi. OK, laikam tomēr trusi, bet mēs neesam zoologi, tāpēc zaķi. Pēc brīža vēl vienu. Tad vēl divus. Viesnīcas priekšā mauriņā vēl četrus. Tad vēl divus. Pēdējais, mums tuvojoties, aizļepato no viesnīcas autostāvvietas. Vīrs viesnīcas recepcijā vai nu nav vietējais, vai arī esmu jau paspējusi pierast pie vietējā akcenta, un saprotamies labi. Pēc īsas sarunas un darbības ar kredītkarti atslēga ir mūsu. Iekārtojamies ģimenes istabiņā – sīkam par lielu sajūsmu, te ir divstāvīgs dīvāns, pa kuru, protams, ir jāmigrē augšā lejā – izdzeram sidru un izbeidzamies. Pēc vietējā laika ir ap trijiem naktī, pēc “dzimtenes laika” ((c) sīks) – ap pieciem no rīta.

Nākamais rīts sākas pavēlu, ap desmitiem. BBC ziņas televīzijā, viesnīcas kafija un līdzpaņemtās siermaizes brokastīs, un esam gatavi doties iekarot Mančesteru. Sākotnējais plāns paredzēja šajā rītā doties bildēt lidmašīnas, bet ārā ir migla un nekas labs no tā nav sagaidāms, tāpēc plānu mainam – pilsēta vispirms, un cerēsim, ka laiks noskaidrosies. Aizejam līdz autobusa pieturai – dienas laikā eksistē arī šāds viesnīcā nokļūšanas veids – brīdi pagaidam, saraksta nav, neko nevar saprast, ai, iesim kājām, nebija taču tālu. Ceļā uz pieturu satiekam vēl pāris zaķus, balodi, kas nav balodis, bet kaut kas ļoti līdzīgs, tikai lielāks, un melnu vārnu, kas, iespējams, ir krauklis.

Dienas laikā lidosta izrādās vēl tuvāk. Lidostas informācijas centrā vīrs mums laipni piešķir pilsētas karti, iesaka informāciju par autobusiem meklēt stacijā lidostas apakšstāvā, un uz jautājumu par mobilo telefonu veikalu norāda uz meiteni pie galdiņa tieši pretī. Mobilo telefonu veikalu mums vajag banāla iemesla pēc – internetu gribas, bet datu pārraide viesabonēšanā ir dārga ar visu LMT “internets ceļojumā”. Plāns ir nopirkt kādu vietējo priekšapmaksas karti, un esam izpētījuši, ka tādas var dabūt. Meitene pie galdiņa piedāvā divreiz lētāku opciju nekā iepriekš izpētītā – simkarte par brīvu, turpat blakus Spar nopērkams “uzpildes” kods par 5 mārciņām – un lūdzu jums bezmaksas internets. Tās 5 mārciņas vajadzīgas, lai pasākumu iedarbinātu, un pēc tam ir norunājamas vai par sms sūtīšanu tērējamas, pati datu pārraide nemaksā neko.

Aizejam līdz stacijai. Brīdi klaiņojam, meklējot kādu pareizāku informācijas avotu, jo gribam nopirkt tādu biļeti, ar kuru varētu braukt ar visiem Mančesteras autobusiem un vilcienu visu dienu. Cilvēks, pie kura beidzot tiekam nosūtīti, iesaka likt mieru vilcienam un pirkt biļeti tikai visiem autobusiem – sanāks lētāk, 4 mārciņas pieaugušajam, divas sīkam. Biļete jāpērk busā pie šofera. Atrodam busu, kāpjam iekšā, prasu šoferim dienas biļeti un dodu 10 mārciņas. Viņš man pretī izsniedz biļeti un atlikumu. Vēlāk saprotu, ka man ir izdevies nopirkt biļeti, kas der visu dienu tikai konkrētās kompānijas autobusiem, bet veiksmīgā kārtā tie arī ir visbiežāk sastopamie. Neveiksmīgā – viesnīcas autobusu maršrutu apkalpo cita busu kompānija, bet tas nu tā. Iekārtojamies divstāvu busa otrajā stāvā pašā priekšā un braucam uz pilsētu.

Ceļš ved cauri vairākiem ciematiem, un katrā no tiem kādā brīdī iestājas tas, ko iesaucam par shopping street – tradicionālās vienādās divstāvu rindu mājas no dzīvojamām kļūst par tirdzniecības vietām. Veikaliņš pie veikaliņa – galvenokārt visu tautu un nāciju ēstuves. Ķīniešu, indiešu, itāļu, arābu, taizemiešu, vjetnamiešu utt. kafejnīciņas un take-away bodītes mazliet atšķaidītas ar britu vietējiem “fish and chips”. Ir arī apģērbu veikali, apdrošināšanas kantori, juvelieru darbnīcas un apbedīšanas biroji. Vienā no miestiem pavīd apģērbu veikals “Rainbow”, un otrā stāvā virs tā – frizētava “Over the Rainbow”. Daudz tradicionālo “pabu”, daži ar visai interesantiem nosaukumiem. Pa ceļam noskatām vairākas vietas, kuras gribētos apmeklēt – piemēram, muzeju Mančesteras Universitātē, kurā pa logu redzams dinozaura skelets – bet ir samērā skaidrs, ka diezvai paspēsim.

miestelis

Kāda no Mančesteras piepilsētiņām no busa loga

chuch_inn

Tādi interesanti viņiem krogu nosaukumi

No autobusa izkāpjam pašā pilsētas centrā. Kā jau lielpilsēta, apkārt ņudzeklis, pētu savu karti un nevaru lāgā tai piesieties. Ierosinu aiziet līdz stūrim, lai saprastu, uz kuru pusi ir kurš virziens, aizejam, atrodam ēstuvi Subway – vājība kopš senākiem braucieniem un tiem laikiem, kad tāda bija arī Rīgā – un nolemjam kaut ko uzēst, jo vispār jau tuvojas pusdienlaiks. Kamēr ēdam, tiekam skaidrībā ar saviem tālākajiem plāniem un virzieniem, paēduši atrodam tuvējo tūristu informācijas punktu un drusku aplaužamies – Mančesteras autobusu maršruti arī ir diezgan liels noslēpums. Viņiem visiem, protams, ir rakstīts virsū, uz kurieni viņi brauc, vienīgā nelaime, ka mums nav ne jausmas, kur atrodas katra no neskaitāmajām -tonām, -bridžiem un -fordām, un attiecīgi, vai mums ar konkrēto busu ir pa ceļam vai nē, savukārt lietojamas kartes, kurā viņi būtu iezīmēti, nekur nav. Tiekam vienīgi pie bezmaksas autobusu maršrutu shēmas – tādu busu Mančesterā ir trīs, viņi kursē uz riņķi pa pilsētas centru. Atrodam to, kurš mūs aizvedīs uz Zinātnes un Tehnikas muzeja apkārtni, kamēr meklējam pieturu, buss aiziet gar degunu, cik viņi bieži brauc, no saraksta neizdodas atšifrēt, buros pa lielo busu sarakstu, mēģinot saprast, kuri no vietvārdiem ir uz pareizo pusi, tomēr visbeidzot sagaidām nākamo bezmaksas busu – minūtes 10 bija jāgaida, ne ilgāk.

Neliela atkāpe par sabiedrisko transportu. Kaut kādā brīdī, mēģinot kaut ko saprast biļešu cenās, man radās iespaids, ka mēs kaut ko esam palaiduši garām, jo starppilsētu busi izskatījās neiespējami lēti – par braucienu no Mančesteras pāri visai Skotijai sarakstā bija minētas kaut kādas trīsarpus mārciņas, kas neizklausījās nopietni. Pilsētas busi maksāja, kā minēts 4 mārciņas pieaugušajam dienā uz visu kompāniju busiem, savukārt, pērkot biļetes pa vienam braucienam, tās ir dārgas un mums tā arī nekļuva skaidrs, pēc kādām pazīmēm cena būtu nosakāma iepriekš. Vilciena iepīšana tajā visā sadārdzināja dienas biļeti līdz sešām mārciņām. Visas cenas ir attiecināmas uz Greater Manchester, t.i. visu reģionu (piemēra pēc iedomājieties Rīgas rajonu), nevis tikai pašu pilsētu. Gaišā dienas laikā busu ir daudz, viņi ir nepārtraukti un visos virzienos, vēlākā vakarstundā kursēšanas intensitāte nedaudz samazinās, tomēr vairākos maršrutos busi turpina kursēt visu nakti – īsāk sakot, ja ne noslēpumainība attiecībā uz maršrutu novietojumu pret globusu, Mančesteras sabiedrisko transportu varētu nosaukt par labāko, kādu līdz šim nācies satikt. Vēl tur figurē arī tramvajs, kas slēpjas zem nosaukuma Metrolink, bet, ko ar to dara un kāpēc, mēs nepārbaudījām.

Īsāk sakot, kāpjam bezmaksas busā un braucam cauri pusei pilsētas centra uz Zinātnes un Tehnikas muzeju. Tas ir diezgan iespaidīgs veidojums, izvietots piecās atsevišķās mājās, un ekspozīcija sašķirota tematiski – industriālā revolūcija, dažādi dzinēji un vilcieni, dzelzceļa stacija, tai pagrabā sadzīves priekšmeti, no turienes var nokāpt Viktorijas laika kanalizācijā (mēs nenokāpām), caur to var iziet uz noliktavas māju, kurā mēs nebijām, tādēļ es nezinu, kas tur ir, un ielas otrā pusē, nedaudz atsevišķi no visa pārējā – viss, kas lido vai vismaz planē. Teorētiski tur būtu bijis jābūt arī planetārijam un vēl šādai tādai ar kosmosu saistītai ekspozīcijai, bet to mēs neatradām, vēlāk kaut kur izlasīju, ka esot remontā pašlaik.

Pāris vārdos – ja jums patīk tehnika, šis muzejs ir JĀREDZ. Es rakstītu ar vēl lielākiem burtiem, bet man nav. Industriālās revolūcijas ekspozīcijā, piemēram, atrodams pirmais dators. Blakus telpā aplūkojams kokvilnas apstrādes process no šķiedru ķīpas līdz gatavam audumam, un tas viss – kokvilnas plucināšanas, ķemmēšanas, vērpšanas, šķeterēšanas, aušanas mašīnas – darbojas – noteiktos laikos vairākas reizes dienā notiek demonstrācijas. Tur ir vairāki priekšmeti, kurā apmeklētāji var paši izmēģināt roku – sākot ar binārā koda ievadīšanu pie pirmā datora un beidzot ar ūdens pumpēšanu ūdensdzirnavās (tā pēdējā sīkam it sevišķi patika). Angļu valodas zinātājiem būs vēl interesantāk, jo muzeja darbinieki, kas to bagātību demonstrē, arī ļoti interesanti stāsta par muzejā redzamo – es ielipu uz vismaz pusstundu, klausoties vīru, kurš darbināja Lielbritānijā pēdējo rūpnieciski izmantoto tvaika dzinēju, kas reāli strādājis kokzāģētavā līdz pagājušā gadsimta 60tajiem (vai varbūt 50tajiem) gadiem. Vēl tur varēja aptaustīt vairākas tvaika lokomatīves un lidmašīnas reaktīvo dzinēju. Ieeja muzejā ir par puslīdz brīvprātīgiem ziedojumiem, par atsevišķu samaksu pieejams 4D kino (tas ir 3D + sajūtu efekti) un lidojuma simulators. Arī tajā zālē, kur bija viss, kas lido un planē, varētu staigāt un priecāties vai pusi dienas, bet mums vairs nebija spēka.

P51 Mustang

II Pasaules kara leģenda, P51 Mustang. Motors viņam tāds pats kā Lancaster bumbvedējam, tikai tam tādu ir četri.

Avro Shackleton

Leģendārā Lancaster bumbvedēja “mazdēls”, Avro Shackleton AEW2. Izlūks, apkarināts ar radariem, domāts, lai pēc iespējas laicīgāk pamanītu nelūgtus viesus debesīs.

triplaaksnis

Trīsplāksnis (triplāksnis?)

loko

Diezgan pamatīga tāda tvaika lokomatīve

Atstājuši muzeju, meklējam atkal autobusu, un man sajūk debespuses. Vietā, kur viss brauc uz ne to pusi, kā vajag, tas nudien nav grūti izdarāms. Buss, kad beidzot atrodam pieturu, ir nedaudz jāpagaida, turklāt tas ir pilns. Atgriežamies pilsētā pa citu ceļu, nekā esam braukuši turp, lai redzētu vairāk no pilsētas, bet nonākam visbeidzot turpat izejas punktā – Pikadilli dārzā. Te konstatējam, ka sanācis neliels sajukums ar laika zonām – kaut kāda mītiska iemesla pēc Ervs pagriezis pulksteni nevis par divām, bet gan par četrām stundām atpakaļ, un nebūt vairs nav trīs pēcpusdienā, kā vislaik domājām (un kam bija grūti noticēt, jo sāk jau mazliet tā kā krēslot, turklāt staigāts ir daudz un ilgi, bet cēlāmies mēs vēlu), bet gan jau pieci. Tuvējā Tesco Express nopērkam kaut kādas nebūt bulkas, limonādi un kafiju, apsēžamies parkā uz soliņa, pusdienojam un strauji mainam plānus – kamēr tiksim līdz lidostai, būs jau diezgan krietni tumšs, tātad no lidmašīnu bildēšanas nekas prātīgs nesanāks, turklāt man gribas redzēt vēl šo to no Mančesteras, tādēļ nolemts – pastaigājam vēl mazliet pa pilsētu, cik sagurušās kājas ļauj, aizbraucam uz Salfordas dokiem ar autobusu, tad pacenšamies vēl apmeklēt Alberta laukumu, rātsnamu un katedrāli, kas minēti kā interesantākie apskates objekti nosacītajā vecpilsētā, un braucam uz viesnīcu gulēt – lidmašīnas pagaidīs, varbūt rīt būs skaidrāks laiks. Migla un mākoņi pa visu dienu tā arī nav izklīduši, bet visādi citādi ar laikapstākļiem mums ir paveicies – ir sauss un diezgan silts.

Vecais un jaunais

Ļoti raksturīgs Mančesteras skats – vecais līdzās jaunajam, modernajam.

Kājas ir sagurušas krietni, tāpēc, apēduši savas bulkas, tikai izmetam nelielu līkumu pa tiem pašiem Pikadilli dārziem un ejam meklēt busu uz Salfordu. Visi ceļveži iesaka doties uz turieni ar Metrolink, bet tam mums nav biļetes, mums ir biļetes tikai busiem, un arī tad ne visiem, tāpēc nopeilēju aptuveni pareizo virzienu starp visām -fordām, -tonām un -bridžiem un kāpjam iekšā busā Nr. X50 (X ir ekspreši). Jau pēc dažām pieturām esam izbraukuši no manas pilsētas centra kartes, tāpēc sekojam savai atrašanās vietai Google Maps ar pēdējām telefona baterijas paliekām – otram telefonam baterijas gan ir daudz, bet nav vietējā bezmaksas interneta. Nekas, ja apmaldīsimies, pārliksim simkarti otrā aparātā. Buss paliek arvien pilnāks, un sastrēgums arvien biezāks, un tad mēs saprotam, ka šovakar taču ir futbols – Manchester United spēlē pret Liverpūli. Spēle notiek Old Trafford stadionā, kur tas ir, īsti nav zināms, bet turpat blakus Salfordai atrodas Traforda… tātad acīmredzot nejauši esam trāpījuši tieši tur, no kurienes gribējām izvairīties 😀 Autobuss nosprūst sastrēgumā, pēc kartes tā kā vēl vienu pieturu vajadzētu braukt, bet nevar īsti saprast, uz kuru pusi autobuss brauks tālāk, vairs nav tālu, ai, neko, kāpjam ārā – kopā ar visu pamatīgo futbola līdzjutēju baru. Bars dodas pāri ielai vienā virzienā, mēs otrā, un tagad mēs zinām, kur atrodas otrs lielākais stadions Lielbritānijā. Visa apkārtne piesēta ar hotdogu, burgeru u.tml. priekšmetu busiņiem, uz katra stūra tirgo šalles, futbola kreklus un visu pārējo fanu atribūtiku.

old_trafford

Old Trafford stadions, Manchester United futbolkomandas mājvieta

atribuuti

Fanu atribūtiku nevajag?

hotdogi

Un kas tas par futbola fanu bez hamburgera vai hotdoga?

Pēc īsa gājiena stadionam pretējā virzienā nonākam pie Mančesteras kuģu kanāla un ejam tālāk gar to. Krēslo, mums pretī turpina steigties futbola līdzjutēji, un visapkārt pamazām iedegas gaismas. Krastmala ir gājēju promenāde ar bērnu rotaļlaukumiem, skulptūrām un instalācijām. Nonākam pie gājēju tilta, kuru uzreiz atšifrējam kā paceļamu, tomēr nevaram saprast, kāda velna pēc – nākamais tilts turpat gabaliņu tālāk ir vanšu un neizskatās nekur ceļams, uz otru pusi savukārt ir šosejas tilts, kas arī izskatās pārāk zems un pamatīgs. Šajā brīdī mana orientācija pret globusu ir nojukusi tiktāl, ka īsti nesaprotu, uz kuru pusi pa kanālu būtu jābrauc, lai nonāktu kādos lielākos ūdeņos. Tikai tagad, rakstot šīs rindas, es beidzot wikipēdijā izlasīju, ka kuģi tur tiek gan, jo tas vanšu tilts ir… pagriežams. Ar visām vantīm. Pārejam pāri paceļamajam tiltam, papriecājamies par skatu – tur tiešām ir skaisti – aizejam līdz nākamajam dokam ar mērķi nobildēt Media City – tas ir kvartāls, kurā apmetušās uz “dzīvi” visādas raidorganizācijas, BBC ieskaitot. Te sīks paziņo, ka viņai vajag uz tualeti, TAGAD, nekavējoties, tāpēc pašķiramies – Ervs ar sīku aiziet meklēt minēto iestādi uz Lowry – tas ir tāds mākslas centrs, īpatnējas arhitektūras ēka, kurā ir teātris, izstāžu zāles un vēl kaut kas – es palieku izdarīt to, kādēļ mēs uz šejieni atnācām, un dodos atpakaļ lēnākā solī. Te mēs pamanāmies viens otru pazaudēt – pēc kāda brīža man apnīk gaidīt, nolemju, ka jau reiz mēs esam te, es arī ieiešu iekšā, ieeju, atrodu meklēto, bet pamanāmies izmainīties, un, kamēr gaidu rindā, tikmēr esam paspējuši satraukties – Erva telefonam baterija tūlīt beigsies, turklāt es nemaz arī nezinu viņa “jauno” telefona numuru, Man kabatā nopīkst īsziņa – aha, skaidrs, esam atradušies. Pēc atkalapvienošanās ieejam vēl arī pretīm esošajā tirdzniecības centrā, bet ir jau veikalu slēgšanas laiks, tāpēc tūlīt arī nākam ārā un sākam risināt nākamo dilemmu – kā tagad tikt atpakaļ uz pilsētas centru. Salfordas kartes mums nav, Lowry esošais informācijas centrs ir slēgts, iet atpakaļ visu garo gaisa gabalu uz stadionu īsti negribas, turklāt nav droši zināms, vai autobuss pa to pašu ielu brauc arī pretējā virzienā – viņi te mēdz tā nedarīt. Pirms kaut kur doties, pasēžam vēl brīdi uz soliņa ūdens malā – ir tiešām ļoti skaists vakars un arī skats.

salforda

Salfordas promenāde un Millenium tilts

media_city

Media City – TV un radio kanālu rajons

kara_muzejs

Impērijas Kara muzejs

lowry

The Lowry – mākslas centrs

mil_tilts

Millenium tilts. Apgaismojuma krāsa ik pa brītiņam mainījās.

tilts_rozaa

Grozāmais vanšu tilts – kamēr neatradu internetā, neparko neticēju, ka tas ir kā pārvietojams vai cilājams

Atpūtušies ejam meklēt busu loģiski ticamākajā virzienā, un diezgan drīz to arī atrodam, tiesa gan, buss brauc pretējā virzienā un noslēpjas kaut kur starp mājām, kur, pēc manas saprašanas, būtu jābūt strupceļam. Atrodam pieturu, izrādās, tiem busiem šeit ir galapunkts, Buss pat izrādās pareizās kompānijas. Jau pēc brīža sēžam atkal otrajā stāvā pašā priekšā un braucam uz centru atpakaļ, un tagad tiekam izvadāti līču loču pa priekšpilsētām, kuras nodēvējam par Mančesteras Pļavniekiem. Pa ceļam izpētam atkal karti, secinām, ka katedrālei nāksies atmest ar roku, jo tā ir galīgi ne pa ceļam un vairs nav spēka vēl kaut kur doties, toties Alberta laukumu un rātsnamu gan mēs varam aplūkot pa ceļam, un pēc tam tāpat pa ceļam ieklīst arī kādu kvartālu China Town – vairāk tā kā ar mērķi atrast kādu ķīniešu take-away ēstuvi un tikt pie vakariņām. Alberta laukums ir glīts, tomēr daļēji slēgts – tur uzstādīta pārvietojamā sēta, aiz kuras notiek gatavošanās kaut kādam pārtikas festivālam. Rātsnama pulksteni sīks nosauc par Bigbenu, tomēr tas ir tikai līdzīgs – ne tik liels, toties smukāks. Garām pilsētas bibliotēkai – masīvai, pilnīgi apaļai ēkai ar romiešu kolonnām – nonākam ķīniešu kvartālā, tomēr diezko ķīniski tur neizskatās un diezko apdzīvoti arī nē. Visbeidzot izstaigājam China Town diezgan krustu šķērsu un atrodam gan ķīniešus, gan ķīniešu lielveikalu (diemžēl slēgtu vēlās stundas dēļ), gan dekoratīvu pagodu un vairākus ķīniešu restorānus, tomēr neviens no tiem īsti neatbilst take-away ieskrietuves kategorijai, tāpēc visbeidzot atgriežamies Pikadilli dārzos, iepērkam kastīti britu tradicionālo “fish and chips” (frī kartupeļi ar ceptu mencu, ļoti garšīgi, starp citu) un kastīti chicken and chips tiem, kas zivi atsakās ēst.

china_town

Vārti uz nekurieni ķīniešu kvartālā

Buss uz lidostu šoreiz ir jāgaida diezgan ilgi, kad tur nokļūstam un atrodam viesnīcas busu sarakstu, izrādās, ka vienu esam nokavējuši dažas minūtes un nākamais būs pēc stundas. Apvaicājamies pat par taksometru pakalpojumiem – viņiem visas mašīnas ir aizbraukušas, un tas prieks tāpat maksātu 15 mārciņas, Neko darīt, ejam kārtējo reizi savas pusotras jūdzes kājām. Pie viesnīcas atkal satiekam kādus 10 zaķus, atgriezušies numuriņā, apēdam savas vakariņas (divas kastītes uz trijiem izrādās diezgan neapēdams daudzums), saspraužam lādēties visu, ko var saspraust lādēties un izbeidzamies.

Turpinājums, kā parasti, sekos.

One thought on “Miglainā Albiona, 1. diena.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *