Aizbrauc tur, nezin kur

Ja reiz jauni piedzīvojumi nesanāca, jāpakrāmējas pa veciem pergamentiem.

Reiz sensenos laikos, 2002. gada Lieldienās, ja gribam būt precīzi, seši dullie izdomaaja braukt ar laivu pa Ogri. Dullie patiesībā bij pieci, četri no tiem visai dēkainā veidā braukuši turpat jau iepriekšējā gadā, un mans vīrs (toreiz vēl ne vīrs gan), kurš iepriekšējo reizi bija piedalījies gar krastu. Mani pierunāja braukt līdzi kā šoferi – aizvest viņus līdz upei pēcpusdienā, drusku panīkt kaut kur pa krastu, nakti uztusēt ar šiem kaut kādā pirtī turpat upmalā, nākamajā dienā baudīt dabasskatus un vakarā savākt laivotājus kaut kur upmalā. Notikumu precīzākam izklāstam jāpiebilst, ka Lieldienas togad bij marta pašās beigās (~30. marts), laivošana notika no Ērgļiem, tajā pusē es biju pirmoreiz, un nevienam no mums nebija līdzi kartes, pat ne Latvijas kartes, par rajonnieci nemaz nerunājot. Continue reading

Sanāca – kā parasti

Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Bija man šorīt tāds visnotaļ labs nodoms – darīt neko īpašu. Mazliet pievākt māju, mēģināt salabot trauku mazgājamo mašīnu, sašķirot un nobekapot pāris bildes…

Mana mierīgā diena tika sapurināta jau no paša rīta ar intriģējošu mailu manā e-pasta kastē. Piedāvājums bija neatvairāms un vilinošs, īsā laikā tas tika apspēlēts un noslīpēts, bet par to – citreiz.

Sekoja īss dialogs IRCā. Continue reading

Melnā blociņa vēsture

Tas viss sākās gaužām sen, tālajā 1997. gada nogalē, kad es, sasniegusi likumā noteikto vecumu likumā noteiktajā kārtībā vēlējos iegūt tiesības vadīt B kategorijas transporta līdzekļus. Kā jau pieklājas, pieteicos autoskolā un sāku apzinīgi deldēt krēslu teorijas lekcijās. Pasniedzējs – gadus 75 vecs onka – ar īpašu pievilcību neizcēlās, satiksmes noteikumus es principā arī jau puslīdz zināju, līdz ar to lielāko daļu laika mēreni garlaikojos. Lai kaut kā sevi izklaidētu, apzīmēju lappušu malas līdzpaņemtajam pierakstiem domātajam objektam – nelielam, melnam blociņam. Tā kā pasniedzējs reizēm izmeta pa intriģējošākai frāzei (piemēram – “tramvajs nedrīkst braukt uz krūtīm”), sāku tās pierakstīt un atzinu šo nodarbi par gana labu esam. Kopš tā laika visdažādākajās dzīves situācijās ir noķerts simtiem pērļu, kuras pierakstītas uz visa, kas bijis pa rokai – sākot ar tramvaja biļetēm un beidzot ar dokumentu malām, ieskaitot arī blociņus visās varavīksnes krāsās (nē, meloju – man nekad nav bijis dzeltena blociņa) – tomēr tautā jau izsenis iegājies manu kolekciju saukt vienkārši par melno blociņu – tā savas sugas pārstāvja vārdā, kurā es šo nodarbi iesāku.

Pašreizējais melnais blociņš ir zaļš (jo viņam esot kauns). Šeit mēģināšu pamazām apkopot visu, kas pa šiem 12 (šausmas!) gadiem sakrājies.

Melnais blociņš – atziņas iz dzīves

Dažas atziņas par dzīvi vispār – pierakstītas dažādos laikos, dažādās vietās un dažādās kompānijās.

  • Lai tiktu lejā no ceturtā stāva, ir jāiesprūst divreiz (Māra par daudzstāvu stāvvietu pie tirgus)
  • Vecums nenāk viens… nākas piemesties uzmanīgi, lai zāles netraucētu, un plānveidīgi atskaidroties, lai laikā būtu pie daktera (Aina)
  • Nu skaties taču notīs! – Man tās visas bumbiņas ir vienādas (tjigra – Aina)
  • Ja visi vīrieši sēdēs operā, kas tad mainīs riteņus? (Māra) Continue reading

Melnais blociņš – Sāremā ’08

2008. gada vasaras saulgriežos brālīgajā Igaunijas salā ieradās Autolistes desants, lai sagatavotu augsni nākamajā vasarā plānotam pasākumam.  Mūsu bija 10, mēs bijām jautri un ne pārāk nopietni (un krietnu daļu laika arī ne pārāk skaidrā, izņemot šoferus), un papildinājām “melnā blociņa” saturu ar daudzām spārnotām frāzēm. Šeit to apkopojums.

Melnais blociņš – starp-Sāremā

Pēc pirmā salas apmeklējuma mēs turpinājām organizēt topošo pasākumu – ar lielu azartu, degsmi un jautrību. Sapulces tika konspektētas..

  • Tā kā maijā tāpat uzvarēs vai nu CDT, vai Rezonanse, tad pirmajai vietai balvā varētu piešķirt brīvu dalību Igaunijā (Māra)
  • Sēdi labāk televizoram priekšā, mēs Ainu vairāk skatāmies nekā televizoru (Pēteris)
  • KP varētu piekārt tualetes papīra rullīti – atbrauc un noplēs sev gabaliņu leģendas – Un tad atbrauc badīgie igauņi un atslaukās ar visu leģendu (Aina – Maija) Continue reading

Melnais blociņš – Sāremā ’09

Un tā mazliet vairāk kā gadu pēc pirmās vizītes mēs atgriezāmies uz salas, un pasākums varēja notikt. Lieki piebilst, ka īpaši nopietnāki mēs pa šo laiku nebijām kļuvuši.

  • Balti pildītie pipari man liek domāt par leikēmiju (Enj)
  • Tas kompis taču ir verdošs, kā tu viņu vari klēpī noturēt?? (tjigra)
  • Vai kāds jauks galdiņš, un neviens nesēž! (Pēteris)
  • Biļeteni tiks publicēti lokālajā volejbola tīklā (Enj) Continue reading

Melnais blociņš – Sāremā afterpartijs

Apmēram mēnesi pēc atgriešanās no salas mēs pulcējāmies atkal – 2/3 orgkomitejas, kā arī daži dalībnieki un vienkārši ziņkārīgie. Mērķis – pasēdēt pie ugunskura, apmainīties iespaidiem, baudīt garšīgas lietas un, protams, papildināt melno blociņu.

  • Es šovakar esmu bagāts, man ir divi vīrieši, un abi piedzērušies – A man ir trīs, un visi skaidrā! (tjigra – Māra)
  • Šitā ir tā miskaste? Vai arī es tūlīt iemetīšu kādam rokassomiņā? (Aina)
  • Ar ko atšķiras šie augi? – Vienu var pīpēt, otrs ir tikai jāšņauc (kollis – Māra) Continue reading